Meditācija ir mūsu iekšējās pasaules dabīgs stāvoklis


Savā būtībā mēs esam vienoti ar Dabu un Visumu – tas ir mūsu pašu prāts, kas veido robežas, atdalot mūs no Realitātes un sadalot to mazās daļās.
Un tieši tāpēc, ka savā apziņā esam zaudējuši savu Veselumu, mūsu mazā personīgā pasaule piepildās ar bailēm, šaubām un nemieru – un pamazām arī fiziskā veselība iziet no līdzsvara.
Savā ikdienā mēs bieži cenšamies raut, stumt un grūst pasauli, lai aizlāpītu tukšuma sajūtu.
Bet kā gan var atveldzēt sirdi un pabarot dvēseli ar lietām, kas nāk un iet kā vējš?

Arī meditāciju mēs bieži sākam ar līdzīgu attieksmi – velkam un stumjam, lai kaut ko sasniegtu, bet ko gan mēs varam sasniegt?
Vai ir kas tāds, kas mēs savā būtībā jau neesam?
Vai ir kāda lieta, bez kuras mēs nevaram būt tas, kas jau esam?

Un tomēr – bieži mēs nepieņemam kādas daļas no sevis un nemīlam sevi.
Pat meditācijas laikā, pašiem neapzinoties, mēs turam kādu daļu no sevis ciet ar vienu roku un cenšamies nomierināt prātu ar otru.
Meditācija var viegli pārvērsties cīņā ar sevi, ja mēs ienesam sava mazā es attieksmi tajā, cenšoties izveidot realitāti pēc sava ieskata.
Ja meditācijā balstāmies uz savu mazo es, tad neatkarīgi no tā, vai mēs sasniedzam izvirzītos mērķus vai nē, ego kļūst cietāks un mūsu mazās pasaules robežas nostiprinās.

Tā vietā kāpēc gan neatslābināties un nepaļauties uz augstāku/dziļāku spēku sevī, ar mīlestību un labvēlību savācot visas savas sadalītās realitātes daļas un veltot tās Dievam?
Jā, uzmanība aizpeld laiku pa laikam, bet meditācijas būtība ir ne tik daudz apturēt prātu, cik atcerēties/apzināties savu Būtību.
Kad prāts aizklīst, mēs viņu atkal un atkal atgriežam – ar sirdi, nevis spēku.

Savā ziņā mēs esam kā kokle…
Tas, ko mēs varam darīt, ir noskaņot savas iekšējās stīgas tik labi, cik vien varam, un piedāvāt sevi kā instrumentu Visumam.
Lai tas ir Viņš, kas spēlē mūziku mūsos un caur mums un padara mūsu realitāti atkal harmonisku un Veselu.

Autors: Gints Peleckis