Fragments ņemts no Šri Činmoja grāmatas “Laimes pavedieni”.
Cilvēks zaudē cerības, jo viņam šķiet, ka ir kāds noteikts laika posms, kurā viņam kaut kas ir jāsasniedz. Piemēram, nolemjam, ka divu dienu laikā mums kaut kas jāpanāk. Ārēji mēs to varētu pateikt tā, ka tuvākajā laikā ceram kaut ko iegūt vai izdarīt. Bet tā nav gluži taisnība. Ja ieskatīsimies dziļāk savā būtībā, mēs redzēsim, ka prāts tam būs noteicis konkrētu laika limitu. Kad šis datums pienāk, mūsu ārējais prāts var nezināt, ka šis bija termiņš, kas atzīmēts iekšējā prāta kalendārā. Bet šajā dienā, kad neesam sasnieguši vai ieguvuši cerēto rezultātu, mūsu pasaule sabrūk. Ja neredzam rezultātu tajā dienā, mēs jūtamies nožēlojami.
Ko mums darīt, lai atgūtu cerību. Vispirms mums jāzina, ka patiesa cerība nav vāja. Ļoti bieži domājam par cerību kā kaut ko ļoti trauslu – salda, rāma un mierinoša sajūta, kas ir sava veida balzams mūsu ārējam prātam. Bet tas nav adekvāts cerības skaidrojums. Mums jāzina, ka cerība ir ļoti stabila un stipra. Cerība nav kas tāds, kas raud par kādu viņpasauli vai patiesību, kura nemaz neeksistē. Nē, cerība ir redzējusi patiesību, bet tā vēl nav viņas rīcībā. Viņa ir to redzējusi, vien tai nav spēka to atgādāt šeit.
Tā kā ir cerību ziedi,
noteikti būs arī
cerību augļi.
Tikai gaidi un skaties.1
_____________
1 – 50 – 51. lpp
Text Copyright © The Sri Chinmoy Centre 2010
Translation copyright © 2011
© Apgāds “Jumava”, izdevums latviešu valodā
© Lelde Rozīte, tulkojums latviešu valodā
Visas tiesības aizsargātas. Neviena šīs publikācijas daļa nevar tikt reproducēta nekādā formā bez mājaslapas administratoru rakstiskas atļaujas.