“Es kāpt gribu kalnā visaugstākā,
Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā;
Lai putenis plosās, lai ziemelis elš:
Uz augšu, uz augšu tik ies manim ceļš!”
Vilis Plūdonis
Tie augstākie kalni nekur tālu nav jāmeklē. Varam braukt uz Tatriem vai Alpiem, tomēr katrā no mums ir savs iekšējais kalns, kuru mēs soli pa solim cenšamies pārvarēt. Parasti tas notiek neapzināti – mēs it kā cīnāmies ar pastāvīgu pretestību, ar kuru ikdienā saskaramies, un nesaprotam, kāpēc vienu brīdi viss notiek gludi, bet jau nākamajā nekas nesanāk.
Reti kurš apzinās, ka visbiežāk vainīgi ir nevis ārējie apstākļi, bet gan mūsu apzinātības trūkums par saviem iekšējiem procesiem. Ārējie apstākļi tikai pastiprina to, kas mūsos jau ir. Nav nekā lieka tajā, kas ar mums notiek. Lieks ir tikai mūsu pašu uzspēlētais svarīgums.
Cenšoties sagrābt pēc iespējas vairāk patīkamā un atstumt visu nepatīkamo, mēs pamazām kļūstam par tādu kā virpuļviesuli, kurš savā ceļā savācas visādu drazu un aiz sevis atstāj tikai iznīcību. Uzsēdinot ego uz savas esības troņa, mēs pamazām kļūstam par tādu kā biezu un smagu mākoni, kurš arvien mazāk spēj caur sevi izlaist gaismu. Kaut kur dziļāk it kā ir apjausma par to, ka esam apkrāvušies ar daudz ko lieku, tomēr savā lepnumā mēs nespējam ieskatīties sevī un redzēt ārpus mākoņa miglas.
Pamazām tiek savāktas mantas, amati, tituli un pat cilvēki – tas viss, lai uzturētu sava mākoņa formu. Jo tik ilgi esam skatījušies uz āru, ka esam aizmirsuši to, kas esam savas būtības kodolā – to sevi, kas redz un pieredz visu šo ārējo formu virpuli.
Dažkārt, piemēram, kāds svarīgs amats var kļūt par vēl vienu ķieģeli starp dvēseli un pasauli, nostiprinot to fasādi, ko turam mākslīgas drošības un īslaicīgas gandarījuma sajūtas radīšanai.
Kamēr koks ir mazs un aug, dažkārt tam apliek apkārt stiprinājuma sētiņu, lai tas izaugtu taisns. Tomēr, kokam izaugot, būtu diezgan muļķīgi, ja tas definētu savas robežas ar to pašu sētiņu tikai tāpēc, ka pie tās ir pierasts.
Cilvēks gluži kā koks, kas aug pretī debesīm, tiecas mūžībā – tāda ir viņa daba. Lai ārējie apstākļi kļūst par stimulu spert soli pretī iekšējā kalna virsotnei, nevis par daļu no sava lepnuma mākoņa!
Autors: Gints Peleckis