Fragments ņemts no Šri Činmoja grāmatas “Laimes pavedieni”.
Katru rītu mēs varam rast jaunu iedvesmu, meditējot par uzlecošu sauli. Lai arī tā ir viena un tā pati saule, kas lec, mēs katru dienu varam saskatīt tajā jaunu skaistumu. Mūsu prāts mums stāsta, ka tā ir tā pati saule, ko redzējām vakar un aizvakar. Bet, kad sirds ierauga to pašu sauli, to pārņem milzīgs prieks, milzīgs saviļņojums un milzīga sajūsma.
Mums viss jāredz un jāsajūt ar sirdi, nevis prātu. Prāts mums teiks: “Es jau esmu redzējis sauli; es to redzu jau tik daudzus gadus. Tajā nav nekā jauna.” Bet, kad sirds ierauga to pašu sauli, tā ar saviļņojošu sajūtu saskata kaut ko jaunu. Šī saviļņojošā sajūta rada kaut ko jaunu, un tas jaunais rada kaut ko īpašu.
Sirdij kartra diena ir jauna kā saule. Kad saule lec, prāts necentīsies skatīties, jo prātam šķitīs, ka tas ir tas pats jau redzētais spīdeklis.
Bet sirds gaida sauli. Sirds taujā: “Kad tā nāks? Kad tā nāks?” Sirds dedzība vienmēr saskata visu jaunatklāsmi. Ja mēs izmantojam sirdi, viss ir jauns. Katru dienu, lai arī mēs ārēji darām vienu un to pašu, sirds nepārtraukti izjūt jaunu un atkal jaunu prieku.
Tā nekad nebeigsies,
mūsu sirds
jaunatklāsme, dedzība un
gatavība.1
_______________________
1- 88.lpp-89.lpp
Text Copyright © The Sri Chinmoy Centre 2010
Translation copyright © 2011
© Apgāds “Jumava”, izdevums latviešu valodā
© Lelde Rozīte, tulkojums latviešu valodā
Visas tiesības aizsargātas. Neviena šīs publikācijas daļa nevar tikt reproducēta nekādā formā bez mājaslapas administratoru rakstiskas atļaujas.