Katrs cilvēks vismaz reizi dzīvē ir piedzīvojis meditāciju – sajūtot mieru un klusumu vērojot saulrietu; jūtot bezgalīgu plašumu lūkojoties zvaigznēs vai gūstot tīrības dvesmu ieelpojot dzestro vasaras rīta gaisu. Meditācija nav darbība – tā ir pieredze, kur cilvēks pats savā iekšējā klusumā sajūt pasauli nedaudz plašāk, nedaudz dziļāk un nedaudz pilnīgāk.
Lai arī meditācija savā būtībā ir spontāna pieredze, tomēr, regulāri vingrinoties, to ir iespējams piedzīvot apzināti.
Pastāv divas pieejas meditācijas praksei – prāta pieeja un sirds pieeja. Mājaslapas autoru pieredze – sirds meditācijas prakse, tāpēc mēs pievērsīsimies šai pieejai.
Sirds pieejas pamatā ir uzmanības koncentrēšana uz vietu krūškurvja centrā, ko parasti sauc par garīgo sirdi (runa nav par sirds muskuli, bet gan par vietu, kur mēs intuitīvi pieliekam plaukstu, kad sakām “es”). Tā ir vieta, kurā izjūtam tādas īpašības kā labvēlība, mīlestība, iejūtība, pateicība u.c. Ja meditācijas laikā, kaut ko piedzīvojot, esam garīgajā sirdī, mēs šo pieredzi sajūtam kā sevis paša, kā daļu no sevis. Sirdī nav nedrošības un nepastāvības, tā ir brīva no domu radītās svārstīšanās un droša par sevis piedzīvoto. Jāņem vērā, ka meditējot, lielākoties, prāta aktivitāte mums traucē sadzirdēt sirdsbalsi. Šādos brīžos galvenais ir neatlaidīgi atgriezties pie savas sirds izjūtas. Nav nozīmes tam, cik bieži nākas “nokāpt lejā” no prāta uz sirdi, svarīga ir neatlaidība un pastāvība – šādā veidā praktizējot, ar laiku sirdsbalsi izdodas saklausīt nedaudz skaidrāk, prāts kļūst nedaudz rāmāks un traucē arvien mazāk.
Lai vairāk izjustu sirds īpašības un rosinātu apzinātības vairošanos garīgajā sirdī, var doties uz sadaļu vingrinājumi un izmēģināt kādu no tur piedāvātajiem vingrinājumiem.
Visi raksti sadaļā “Meditācija”