Katra cilvēka dzīve sastāv no dažādām izvēlēm un lēmumiem, ko mēs pieņemam, un sekām, kas ir šo lēmumu rezultāts. Turklāt katra izvēle aizved pie nākamās izvēles – utt. Šī izvēļu sērija beigu beigās izveido tos apstākļus, situācijas un iespējas, ko mēs vienkārši saucam par savu dzīvi, tāpat mūsu izvēles ilgākā laika periodā veido arī mūsu ieradumus un raksturu, kas mūs padara par tādiem cilvēkiem, kādi esam. Tomēr kāpēc mēs pieņemam tādus lēmumus, kādus pieņemam? Kāpēc viens cilvēks lielākoties pieņem rūpīgi izsvērtus lēmumus, kāds cits – viegli seko mirkļa sajūtām, bet vēl kādam mēdz būt klusa, bet pārliecinoša sajūta par to, kas ir pareizā izvēle, kaut arī tai varbūt nav nekāda racionāla pamatojuma?
Katrā cilvēkā ir trīs avoti, no kuriem katrs dod citu impulsu, citu sajūtu, kā rīkoties un ko izvēlēties noteiktā situācijā. Katrs no šiem avotiem ir neaizstājams, lai mēs spētu normāli dzīvot savu ikdienas dzīvi, un katram ir savas pozitīvās un negatīvās īpašības.
***
Prāts
Prāts katrā situācijā mēģina racionāli izsvērt visus plusus un mīnusus, tas visu redz tikai un vienīgi analītiskā veidā. Prāts ir ļoti pārliecināts par saviem spriedumiem, tomēr vienā mirklī tas var atrast citus argumentus, kas var likt apšaubīt sevis paša līdzšinējos secinājumus. Bez prāta racionālisma cilvēks nespētu veikt ne savus ikdienas darbus un pienākumus, ne arī veidot ilgtermiņa plānus. Tajā pašā laikā prātam īsti nepiemīt radošuma un jaunrades spēja, jo tam ir raksturīgi balstīt savus lēmumus pagātnes pieredzēs. Prāta balstīšanās pagātnē var kļūt par gandrīz nepārvaramu šķērsli reizēs, kad būtu nepieciešams pieņemt kādu progresīvu vai dažreiz arī drosmīgu (bet ne pārgalvīgu) lēmumu.
***
Vitāls
Otrais avots ir vitāls – cilvēka emocionālā daļa. Šī mūsu daļa ir pretrunu pilna. Vitāls savā būtībā ir kā dzīves dzinējspēks. Tas ir ļoti dinamisks un ietver tādas īpašības kā iedvesmu, entuziasmu, apņēmību, gribasspēku, arī agresiju, greizsirdību, skumjas, vēlmi dominēt un pakļaut. Vitālam piemīt patiešām daudzveidīgs īpašību spektrs – to pilnībā izjūtot, cilvēki mēdz teikt, ka viņi ir piedzīvojuši un izjutuši visu, ko dzīve var dot, tomēr tas viss parasti notiek ar nekontrolētiem kāpumiem un kritumiem, kuros vēlāk nav nekādas paliekošas piepildījuma sajūtas. Ja prāts vienmēr cenšas turēties pie saviem plāniem, tad vitāla impulsi ir teju neparedzami – vienā brīdī mēs varam justies spēcīgi, nesalaužami un būt gatavi stāties pretī jebkādiem dzīves izaicinājumiem, bet jau nākamajā brīdī mēs varam sajust nedrošību un nepārliecinātību par savām spējām.
***
Sirds
Trešais avots ir sirds jeb intuitīvā daļa. Tā ir visabstraktākā, tāpēc arī visgrūtāk raksturojamā daļa. Sirds sajūta vienmēr ir klusa un samērā nemanāma, tomēr, ja šajā sajūtā patiesi ieklausās, tajā ir jūtams īsts dziļums un spēks. Sirds sajūta ir klusa, jo sirdī atšķirībā no prāta un vitāla nav ego, kurš nepārtraukti mēģinātu tapt sadzirdēts. Sirds ir tā daļa mūsos, caur kuru cilvēks spēj pāraugt un izgaismot sava prāta un vitāla dabas negatīvo pusi. Sirds ir kā iekšējais pamats, uz kuru paļaujoties cilvēks var pārvarēt visus dzīves izaicinājumus, saglabājot iekšēju mieru un skaidru skatījumu. Ja prāts ir atbildīgs par inteliģenci un vitāls – par emocijām, tad sirds ir tā daļa, kas ir atbildīga par cilvēka būšanu vienkārši cilvēcīgam. Sirds ir cilvēka patiesuma, empātijas, līdzcietības, labestības un prieka avots.
***
Katrs no mūsu izvēles veidojošajiem avotiem – prāts, vitāls un sirds – ir kā muskulis, kuru var izkopt un padarīt spēcīgāku, un tā daļa, kura mūsos ir spēcīgāka, ar laiku arī gūst virsroku. Lai padarītu spēcīgāku prātu, mēs krājam zināšanas; lai padarītu spēcīgāku vitālu, mēs vairojam savu gribasspēku; lai padarītu spēcīgāku savu sirdi, mēs praktizējam meditāciju.
Dzīvojot sava prāta un vitāla izvēļu radītajos apstākļos, atstājot sirdi otrajā plānā, mūsu ego nošķir mūs no pārējās pasaules. Esam mēs, un ir pārējā pasaule. Kad mēs savās sajūtās esam nodalīti no pārējās pasaules, mūsu pašu ego rada ilūziju, ka mums dzīvē ir kaut kas jāpierāda, pat ja nezinām, kas, un ka mums dzīvē par kaut ko ir jākļūst, pat ja nezinām, par ko.
Dzīvojot sirdī, prāts un vitāls kļūst par mūsu sirds instrumentiem; prāta un vitāla neparedzamā daba nespēj īpaši ietekmēt mūsu sirds sajūtu un tās skatījumu, tāpēc arī mūsu ego nespēj radīt ilūzijas, kurām mēs nespētu redzēt cauri. Dzīvojot sirdī, mēs jūtam pasauli kā daļu no sevis, un, kad nav robežu starp mums un pasauli, mēs ieraugām, ka nav nekā, kas mums kādam būtu jāpierāda, un nav nekā, par ko mums būtu jāmēģina kļūt. Paļaujoties uz sirds sajūtu, dzīvē vienmēr atvērsies tās durvis, aiz kurām stāvēs tāda dzīves pieredze, kura pati par sevi mūs veidos par labākiem, laimīgākiem un piepildītākiem cilvēkiem.
Visi raksti sadaļā “Meditācija”