Dzīves plūdums mēdz aizvest uz krustcelēm, kurās jāizvēlas starp vairākiem iespējamiem nākotnes ceļiem. Var gadīties, ka viena no iespējām ir neko nemainīt esošajā situācijā un otra ir ieviest būtiskas pārmaiņas bez jebkādas skaidrības par to, kur šis krustceļu atzars aizvedīs.
Pirmā iespēja asociējas ar drošības sajūtu, ko rada paredzamība, skaidrība par atzarā sastopamajiem pagriezieniem, bedrēm, kāpumiem, kurus nepieciešams pārvarēt, un gājieniem lejup, kuros nav nepieciešams pārāk iespringt. Otrs variants, iespējams, liek domāt par miglā tītu taku, kas ved nezināmā virzienā, uz kuras viegli var “piemesties” vadātājs un kuras malās ir plēsīgi zvēri.
Tajā pat laikā pirmā iespēja ir saistīta ar sen pierastu rutīnu un izaicinājuma trūkumu, turpretī otrā ar nepieciešamību pielāgoties un nepārtrauktu dinamisku darbību. Turklāt nav izslēgts, ka no abiem variantiem neviens nav jāizvēlas – ir iespējams ieviest pārmaiņas esošajā ikdienas modelī. Tādā gadījumā sanāk, ka krustcelēm ir nevis divi, bet trīs atzari.
Nepieciešamība izlemt var radīt nedrošību, apjukumu, šaubas un bailes. Visdažādākie jautājumi var nomākt prātu – viss var vienlaicīgi šķist bezjēdzīgs un pārmērīgi jēgpilns. Var likties, ka lēmums ir jāpakļauj apkārtējās pasaules viedokļiem, uzskatiem, attieksmēm un prasībām un tāpat var rasties sajūta, ka pasaulei nav nekādas daļas gar viena indivīda lēmumu.
Kad rodas jautājums par nozīmīgu izvēļu izdarīšanu, nav vienas universālas atbildes, ko piemērot visās situācijās, nav vienas formulas, kas varētu atrisināt visus dzīves grūtos vienādojumus.
Dižais fiziķis Alberts Einšteins reiz teica “Mēs nevaram atrisināt problēmu tajā pašā domāšanas līmenī, kas to ir radījis.”. Šis izteikums rosina domāt, ka, apskatot svarīgu jautājumu, ir nepieciešama svaiga perspektīva, ka, stāvot krustcelēs, izvēlei ir jāpieiet no puses, par kuras eksistenci agrāk nav bijis nojausmas. Kādam tas nozīmē, ka izvēle jāpieņem rūpīgi izsverot situāciju, bet kādu citu tieši pretēji – tas mudina atteikties no jebkādiem racionāliem spriedumiem un ļauties mirkļa emocijām. Vēl kādam citam tas var maigi norādīt, ka sevī jāmeklē šķautnes, kuras vienmēr ir bijušas klātesošas, bet nav saņēmušas uzmanību. Galu galā viss, iespējams, nonāk pie iekšējas apklušanas un ieklausīšanās tajā, ko čukst iekšējais “es”, kura rīcībā ir visas atbildes…
***
Dažkārt laiva, kas slīd pa dzīves upi, pie sazarojuma vietas pieslīd nemanāmi un laivinieks tikai tad attopas, ka ir jāizdara izvēle. Citkārt laivinieks savu laivu ir apzināti vadījis uz vietu, kur jāizšķiras par labu vienam no vairākiem ceļiem. Tāpat arī mēdz gadīties, ka, laivai nonākot sazarojuma vietā, laivinieks ir aizmidzis un palaiž garām mirkli, kurā jānolemj par turpmāko kursu, līdz ar ko laiva, vai nu aizslīd virzienā, kurā ir mazākā pretestība, vai uzskrien uz sēkļa. Lai kā arī nebūtu, kuģojot pa dzīves upi, ir jāizdara izvēles, jo tās uztur straumes virzību – pateicoties izvēlēm, upe neapstājas un neizsīkst.
Lai laivinieks neapjuktu sastopoties ar jauniem apstākļiem, viņš, nolemjot par labu turpmākajam kursam, tam seko uzticīgi un ar absolūtu pārliecību un paļāvību, ka izdarītā izvēle ir bijusi viņa virzībai un mērķim labvēlīga.
Autors: Emanuels