Reiz kāds zēns apmaldījās milzīgā dzelzceļa stacijā.
Visapkārt bija ļoti daudz cilvēku, un viņš bija aizmirsis, kurš vilciens ved uz mājām. Viņš prasīja garāmgājējiem ceļu – bet likās, ka visi ir pārāk aizņemti, steidzoties uz saviem vilcieniem.
Daži atsaucās, ieteica vienu vilcienu un steidzās tālāk. Daži teica, ka jāiet uz pavisam citu vilcienu. Lielajā drūzmā bija ļoti grūti kaut ko saprast.
Zēns aptvēra, ka jāpakāpjas kaut kur augstāk, lai redzētu tālāk. Pakāpies uz kāpnēm, viņš redzēja, ka stacijas pretējā pusē sēž viņa labākais draugs. Viņš noteikti zinās, kurš vilciens ir īstais!
Bet, kā par spīti, pūlis tikai pieauga – un, mēģinot izlauzties cauri, puika vairākas reizes nomaldījās, nokļūstot pavisam citā vietā, un pat tika pie dažiem zilumiem. Jo vairāk viņš mēģināja lauzties cauri, jo vairāk nomaldījās. Viņš nolēma uzkāpt atpakaļ uz kāpnēm.
Pēc kāda laika pūlis pamazām izretinājās un ceļš atbrīvojās. Draugs panāca viņam pretī, un kopā viņi zināja atrast ceļu uz mājām.
Mūsu prāts ir kā pārpildīta dzelzceļa stacija, kur domas un iespaidi skrien katrs uz savu pusi un mēģina mūs aizraut sev līdzi.
Savā mazajā pasaulē mēs nereti esam kā apmaldījies bērns, kurš nezina, kas viņš tāds ir un kur viņam jādodas. Mūsu domas mūs velk te uz vienu pusi, te otru, un, jo vairāk mēģinām lauzties tām cauri, jo vairāk apmaldāmies. Dažreiz pat pūļa iespaidā nākas iekāpt vilcienā, kas ved uz pavisam citu pusi, nekā gribējām.
Bet mūsos vienmēr ir kāds draugs, kas zina parādīt ceļu un palīdz iet uz priekšu. 
Dvēsele.
Tomēr mēs viņu neredzam un nedzirdam, ja mūsos ir pārāk liela drūzma.
Apsēdies, atslābinies un ļauj lietām iet savu gaitu. Izelpo un esi labvēlīgs pret sevi. Pasmaidi sevī un paļaujies. Nelauzies domām cauri ar spēku – sasildi tās ar sirds siltumu!
Domas atradīs savus vilcienus, ko meklēja, un atstās tevi mierā. Tevī paliks tikai tavas iekšējās labvēlības brīvība. Brīva telpa, kur vari tikties ar savu dvēseli. Un savā iekšējā brīvībā tu atradīsi to, ko meklē.
Tava labestīgā attieksme ir kā silta saule, kas izgaiņā mākoņus un parāda ceļu.
Autors : Gints Peleckis