Kad esam sapratuši, ka vēlamies pamēģināt meditēt, rodas jautājums – kā to sākt? Likumsakarīgi ir vairāki jautājumi: “kā meditēt?”, “kas nepieciešams, lai meditētu?” vai – “kurš meditācijas veids ir piemērots man?”. Mūsdienās par meditāciju ir tik daudz runāts un dzirdēts, ka pieejamais informācijas klāsts var radīt zināmu apjukumu un neizpratni. Lai kā arī būtu, ir dažas pamatlietas, kas vairo skaidrību un atvieglo meditācijas ceļa sākšanu un turpināšanu.
Pašā sākumā, kamēr vēl nav skaidras izjūtas par to, kura meditācijas pieeja mums ir vispiemērotākā, jāsāk ar iedvesmu. Ir dažādas lietas, kurās var gūt iedvesmu, – garīgas grāmatas, dvēseliska mūzika, skaistas dabas ainavas, tādu cilvēku sabiedrība, kuri paši meditē… Ja runājam par garīgām grāmatām, tad tām vajadzētu būt grāmatām, ko ir sarakstījuši meditācijas Skolotāji, kam jūs uzticaties (nevis vienkārši filozofi vai cilvēki, kuriem ir priekšstats par meditāciju un cilvēka iekšējo pasauli), jo tikai šādu cilvēku darbi varēs piedāvāt garīgās patiesības un vairot iekšējo izjūtu par sev vēlamo meditācijas pieeju. Šādās grāmatās var gūt praktiskus padomus meditācijas praksei, ierosmi pārdomām, turklāt tās – tāpat kā dvēseliska mūzika vai skaisti dabas skati – var palīdzēt noskaņoties meditācijai.
Vēl viens ļoti būtisks aspekts kā iesācēja, tā lietpratēja meditācijas praksē ir tiecība – mūsu iekšējās alkas pāraugt savas robežas un iekšējais izsalkums pēc pastāvīga miera un piepildījuma. Tajā pašā laikā tiecība ir arī intuitīva apzināšanās, ka robežām ir iespējams pārkāpt un pastāvīgu mieru var sasniegt.
Ja satiekamies ar cilvēkiem, kuri paši jau kādu laiku meditē, un meditējam kopā ar viņiem, ar viņu klātbūtni, viņu meditāciju un tiecību būs pietiekami, lai mēs saņemtu nelielu devu iedvesmas mūsu pašu meditācijai. Pat ja ārēji šie cilvēki nespēs mums dot nekādus padomus par to, kā labāk meditēt, viņu meditācijas prakse pati par sevi būs labs piemērs, kas mūs iedvesmos, un gaisotne ap viņiem spēs rosināt un palielināt mūsu pašu meditācijas spējas.
Viens no izciliem tiecīgas attieksmes piemēriem ir mazi bērni. Mazs bērns, kurš vēl nav iemācījies staigāt, cenšas piecelties kājās. Neapšaubāmi ir tas, ka mazais bērns kritīs daudz reižu, pirms patiešām spēs nostāvēt kājās, tāpat arī viņš daudzreiz kritīs, cenšoties spert savus pirmos soļus. Tomēr pienāks brīdis, kad bērns varēs nostāvēt, iemācīsies staigāt un, galu galā, arī skriet. Bet pie tā bērns arī neapstājas: viņš katru dienu turpina apgūt jaunas prasmes, mācīties jaunas lietas par pasauli un pārspēt visu, kas viņam līdz tam brīdim bijis iespējams. Ja mēs varam šādi pievērsties savai meditācijas praksei (un dzīvei kopumā), tad šajā pasaulē nav nekā, kas varētu kavēt mūsu attīstību.
Pirmais solis ir iedvesma, kas palīdz mums noskaņoties uz smalkākām, skaidrākām, patiesākām izjūtām un domām. Otrais solis ir tiecība, ar kuras palīdzību mēs dodamies iekšējās izpētes un izaugsmes ceļojumā. Pašā sākumā mēs varam atlicināt konkrētu laiku dienā, piemēram, 5 minūtes agri no rīta, pirms dodamies savās ikdienas gaitās, ko mēs veltām sev un kurā esam iekšēji klusi un apzināti par dažādajām norisēm sevī. Tas nekas, ja sākumā prāts ir trauksmains, piepildīts ar domām un mums neizdodas būt klusiem un apzinātiem – tie ir pirmie soļi, ko speram, un atslēga uz panākumiem ir regulāra, pacietīga neatlaidība. Ja jūtam dabisku nepieciešamību pagarināt klusumam atvēlēto laiku, tad to arī darām.
Ja mēs turpināsim regulāri vingrināt savas meditācijas prasmes, ar laiku mūsu patiesums un neatlaidīgā tiecība palīdzēs mums apjaust, kura meditācijas pieeja (vai meditācijas Skolotājs) ir mums vispiemērotākā un sniedz vislielāko gandarījumu.
Visi raksti sadaļā “Meditācija”