Viens no iemesliem, kādēļ cilvēki sāk interesēties par meditāciju, ir izjūta, ka viņiem dzīvē kaut kā pietrūkst. Daži jūt, ka viņiem pietrūkst miera, citi nejūt savā dzīvē piepildījumu, bet vēl citi meklē skaidrību. Pat ja šo lietu klātbūtni savā dzīvē šobrīd nemanām, tas nenozīmē, ka tās nevaram sevī atrast un spēcināt. Šīs īpašības mūsos snauž un gaida, kad tās pamodināsim.
Ar meditāciju un iekšējās dzīves praksi mēs varam atklāt mūsos apslēptos dārgumus. Ikkatrā no mums ir lāde, kurā atrodas visskaistākie dārgakmeņi. Tādi dārgakmeņi kā miers, pazemība, labestība un līdzcietība pacietīgi gaida, kad mēs tos izcelsim dienasgaismā. Taču, ja vēlamies šīs lielās vērtības iegūt, mums jāzina, ka mūsos ir arī kāds, kam pieder lāde un visas tajā esošās lietas. Kas ir dārgumu saimnieks? Mans meditācijas Skolotājs, Šri Činmojs, šo saimnieku sauc par dvēseli. Citkārt viņš to dēvē par iekšējo bērnu vai iekšējo būtni. Varam to saukt arī par mūsu iekšējo “es”.
Pirms sākam dzīvot iekšējo dzīvi, mūsu iekšējais “es” lielākoties ir neaktīvs jeb aizmidzis. Taču regulāra meditācijas prakse to uzmodina un, ja vien nepametam meditāciju, tas paliek nomodā. Iekšējā būtne ir modra un gaida, kad mēs to uzrunāsim.
Lai labāk apjaustu, ko nozīmē veidot kontaktu ar savu iekšējo būtni, mēs varam padomāt par attiecībām, kuras mums jau ir. Ja mēs vēlamies pilnvērtīgas un piepildījumu dāvājošas attiecības ar citiem cilvēkiem (vienalga, vai tie ir ģimenes locekļi, draugi vai sadarbības partneri), mums par tām ir jārūpējas – attiecību kopšanai ir jāatvēl laiks un uzmanība. Ja neveltīsim tām pienācīgu vērību, tās mums nesniegs gandarījumu vai arī gluži vienkārši izjuks. Nokaltīs kā augs, kuru regulāri aizmirstam apliet. 
Jebkuru labu attiecību uzturēšana ir dinamisks process, kurā mums vienmēr ir jāspēj pielāgoties situācijai. Tā ir nemitīga mijiedarbe starp abām pusēm. Mēs cenšamies saprast otru – ko viņš vēlas, vai ir vajadzīga mūsu palīdzība, uzmundrinājums, iedrošinājums, joks…
Attiecībās ar savu iekšējo “es” ir līdzīgi. Tām arī regulāri ir nepieciešama mūsu uzmanība un rūpes. Lai ar savu dvēseli sarunātos – saprastu, ko tā vēlas, un saņemtu to, ko tā grib mums dot, – mums ir jāiemācās valoda, kurā tā runā. Tiesa, dvēsele nerunā mums pierastajā valodā, tāpēc saziņa ar to ir citāda. Dvēsele runā klusuma valodā, kuru mēs tik labi nepārzinām. Bet, tāpat kā jebkuru valodu, arī šo mēs varam iemācīties. Mācoties jebkuru citu valodu, nepieciešams būt neatlaidīgam – un arī šīs valodas apguvē ir jābūt gatavam, ka sākotnēji kaut kas var neizdoties. Parasti, ja gribam apgūt jaunu valodu, mums jābruņojas ar pacietību un sapratni – ka sanāks aizmirst vajadzīgos vārdus, kļūdīties vārdu izrunā un teikumu veidošanā. Taču, ja mēs nepadodamies, ar laiku iemācāmies runāt tekoši un pat pastāvēt sabiedrībā, kur šajā valodā runā visi.
Ar savu iekšējo “es” varam sadraudzēties un izveidot ļoti ciešu un piepildījumu dāvājošu draudzību. Jo vairāk atcerēsimies par savu dvēseli un biežāk savā ikdienā tai pievērsīsim uzmanību, jo skaidrākas aprises iegūs un dzīvākas kļūs attiecības ar to.
Visā procesā pats svarīgākais ir noskaņoties uz labvēlību, gaišām domām un izjūtām un nepadoties, ja arī kaut kas neizdodas. Mēs visi esam cilvēki, kas tiecas pēc kaut kā pastāvīga un gandarījumu sniedzoša. Ceļā uz šo mērķi dažkārt sanāk paklupt, bet mums nevajadzētu atļaut mazai neveiksmei sabojāt prieku par ceļojumu. 🙂
Autors: Emanuels