Starp pieķeršanos un mīlestību ir milzīga atšķirība.
Mēs pieķeramies lietām un cilvēkiem, jo tie sniedz mums kādu gandarījuma, piepildījuma vai drošības sajūtu. Tomēr, tiklīdz kāds no šiem iekšējiem atalgojumiem sāk zust, mēs mainām lietas un cilvēkus kā drēbes.
Tas, ko saucam par mīlestību, bieži ir pieķeršanās, kas saistīta ar kāda mūsu ego aspekta apmierināšanu, un, tiklīdz ego sāk zaudēt savas pozīcijas, mēs jūtam nepatiku.
Īsta mīlestība ir kā labvēlīga saule, kas spīd un silda uz visām pusēm vienlīdzīgi.
Jā, katram būs noteikti cilvēki vai lietas, kas šķiet mīļas. Bet tā ir mūsu iekšējā saule, kas iemieso mīlestības būtību un, izspīdot caur mūsu personības mākoņu slānim, atrod savu unikālo ceļu un starojumu pasaulē.
Cilvēki un lietas plūst un mainās, un, ja pārlieku pieķeramies tam, ko redzam un jūtam ārpusē, pamazām varam zaudēt to īsto, kas ir patiess iekšpusē.
Vai mīlam kādu tik ļoti, ka būtu gatavi atlaist viņu, ja tas būtu labi viņam? Vai esam gatavi ļaut viņam mainīties tādā veidā, kāds ir labs viņam, pat ja tas nozīmētu pašam kaut kādā mērā attālināties un palikt otrajā plānā?
Bieži mēs turam lietas un cilvēkus sev – mūsu pašu mazā “es” radītajā pasaulē.
Mūsu mazais “es” savā būtībā cenšas palielināt patīkamās lietas, samazināt nepatīkamās un vienkārši nodrošināt savu izdzīvošanu mainīgajā pasaulē. Tiklīdz kaut kas no tā, ko esam pieņēmuši tuvu sev kā daļu no savas mazās pasaules, mainās, mūsu ego jūtas apdraudēts – un par varītēm cenšas nepieļaut pārmaiņas paša uzburtajā realitātē.
Vai mīlam ar savas dvēseles būtību vai arī esam pieķērušies ar sava ego nedrošību?
Mīlestība ir dvēseles īpašība, kas atrod savu ceļu pasaulē ar mūsu mazā “es” pastāvīgu ziedošanos un veltīšanos. Tā negaida neko pretī, bet tikai dod un savā pastāvīgajā pašatdevē rod arvien vairāk augošu un patiesu piepildījumu, drošību un gandarījumu.
Pieķeršanās gaida sevis apmierinājumu.
Mīlestība dod, jo tikai dodot tā var pieaugt un arvien vairāk paplašināt un izgaismot mazā “es” ierobežoto pasauli. Mīlestība ir jākopj savas sirds dārzā – lai dvēseles saule sasilda visu, ko tur glabājam.
Autors: Gints Peleckis