Mēs varētu iedalīt cilvēka smadzenes trīs daļās. Pirmā ir pati dziļākā un atbildīga par dzīvības pamatfunkcijām. Otrā ir kā “vidējais slānis” un darbojas ar emocionālajām reakcijām. Pēdējā – jaunākā – ir smadzeņu garoza, kas palīdz apzināties to, kas notiek, un iespēju robežās vadīt dzīvi izvēlētajā virzienā.
Lielā mērā mūsu spēja izvēlēties nebūt instinktu pakļautībā un virzīties uz kādu mērķi ir tā, kas mūs padara atšķirīgus no dzīvnieku pasaules. Turklāt ar zināmu apzinātību un paškontroli rodas brīvas izvēles iespēja. Tomēr – cik daudz mums patiesībā ir brīvās gribas? Vai nav tā, ka lielāko daļu mūsu “izvēļu” neapzināti nosaka automātiskas reakcijas?
Smadzenes ir veidotas tā, lai tām nav visu laiku no jauna jāmācās ierastas lietas, piemēram, lasīšana vai braukšana ar velosipēdu. Mums pietiek redzēt vārda pirmo un pēdējo burtu, lai prātā projicētos viss vārds, tāpēc nav jātērē laiks un enerģija, lasot katru burtu atsevišķi. Tāpat arī ar ikdienas notikumiem: smadzenēs ir asociāciju tīkli un iespējamie notikumu scenāriji ir sadalīti šablonos.
Izdzīvošanas instinkts ir mūsu smadzeņu pašā pamatā, tāpēc mēs neapzinoties visur vispirms meklējam potenciālās briesmas. Ja nav drošības sajūtas dziļākajā smadzeņu daļā, tad smadzenes nospiež bremzes (vai gāzi), lai nodrošinātu izdzīvošanu. Šādā stāvoklī nevar būt runas par emocionālās sfēras (vidussmadzenes) vai kognitīvo spēju (garoza) harmonizēšanu vai attīstīšanu. Godīgi ieskatoties sevī, mēs atklājam, ka liela daļa ikdienas mums paiet, būvējot redzamas un neredzamas sienas, kas palīdz radīt drošības sajūtu. Mēs visur mēģinām uzlikt savu zīmogu, neredzot, ka tas, kas mūs dzen, ir pašu nedrošība. Bet ārēju panākumu drošības sajūta ir īslaicīga, ja vien pašā pamatā mēs neesam ieguvuši mieru sevī.
Ja pastāvīgi pēc kaut kā dzenies, tu esi kā nabags, kam visu laiku kaut kā trūkst. Lielāko daļu laika mums jau ir tas, kas mums patiesi vajadzīgs. Mēs vienkārši esam pieraduši vērtēt sevi pēc ārpasaules noteiktajām mērauklām. Bet kas ir teicis, ka šīs mērauklas nav tās pašas nedrošības radītas?
Tas, kas mums būtu jādara, – vienkārši biežāk jāieklausās sevī, ļaujot viļņiem norimties. Mēs jau esam pietiekami sevī.
Autors: Gints Peleckis