No regulāras meditācijas prakses var iegūt ļoti daudz. Tā var labvēlīgi ietekmēt mūsu pašsajūtu – samazināt stresu, papildināt enerģijas rezerves, uzlabot miega kvalitāti un spēcināt spēju koncentrēties kā uz ļoti būtiskām, tā sadzīviskām lietām (un šie ir tikai daži no ļoti daudzajiem meditācijas pozitīvajiem efektiem). Regulārai meditācijas praksei, ja man ļauts teikt, ir visaptveroša ietekme uz mūsu pasaules pieredzes dažādajiem aspektiem. Tā ietekmē katru dzīves zirnekļa tīkla pavedienu atsevišķi, tāpēc mainās tīkla raksts un izturība kopumā. Šo rakstu vēlos veltīt meditācijas ietekmei uz dzīves skatījumu.
Regulāri meditējot, mainās uztveres kaleidoskops. Ar laiku mums parādās spēja ikdienas iespaidu virknes ietonēt pozitīvās nokrāsās. Es nevēlos teikt, ka mēs sākam uz pasauli skatīties ar rozā brillēm un vairs nespējam reāli izvērtēt notiekošo. Nebūt nē. Drīzāk mūsos parādās un vairojas apzinātība, lēnprātība un labvēlība. Ar šīm norisēm spēcinās arī spēja nepakļauties neapzinātām reakcijām un vērtējumiem, kurus mūsu prāts piedzīvotajam piešķir.
Mēs nevaram apstrīdēt, ka katru dienu mēs nonākam gan situācijās, kuras ir patīkamas, gan tādās, kas sagādā nepatīkamas izjūtas. Mēs esam pakļauti sava veida šūpolēm. Ja atgadījums ir labs, piemēram, mums izdodas iegūt labu biznesa partneri, saņemt labu atzīmi skolā vai gluži vienkārši paspēt uz autobusu, mēs jūtamies priecīgi un esam gatavi ar visiem dalīties savā priekā. Turpretī, ja nākas piedzīvot ko sliktu, piemēram, kļūt par štatu samazināšanas upuri darbā, neiziet automobiļa tehnisko apskati vai varbūt gluži vienkārši kāds mums uzkāpj uz kājas sabiedriskajā transportā, mēs pēkšņi paliekam drūmi un pasauli redzam tikai tumšās krāsas.
Nevar noliegt, ka atlaišana no darba vai nosmērēta kurpe kāda neuzmanīga cilvēka dēļ ir patiešām nepatīkami notikumi. Taču mūsu rokās vienmēr ir izvēle, kā reaģēt uz notiekošo. Mēs varam sacelt visas adatas gaisā, nolamāt priekšnieku un pateikt viņam visu, ko par viņu domājam. To pašu varam izdarīt ar nabaga neuzmanīgo pasažieri autobusā. Bet, pirms to darām, ir jāatceras, ka pastāv arī cita iespēja. Mēs varam iepauzēt un pajautāt sev: vai paši beigās jutīsimies laimīgi? Vai, izdarot to, mūsu neapmierinātība un dusmas neaugs augumā? Vai ir iespējams, ka šim drūmajam mākonim ir kāda zelta maliņa?
Ja centīsimies palikt esošajā brīdī, apstāsimies, dziļi izelposim un mēģināsim ieraudzīt
notikuma pozitīvo pusi, atklāsim, ka tāda tiešām pastāv. Jā, es esmu atlaists no darba. Jā, man nav alternatīvas darbavietas. Taču man izmaksās kompensāciju un kādu brīdi būs vairāk laika, ko veltīt ģimenei un sev. Galu galā pēc visa, ko man nācies piedzīvot pēdējā laikā, es esmu pelnījis nelielas brīvdienas. Šeit nav neadekvāta skatījuma uz situāciju, bet situācijas apzināšanās un atteikšanās no negatīvas reakcijas.
Protams, šī nav gatava formula, bet gan tikai viens no neskaitāmiem iespējamiem “scenārijiem”. Katra situācija ir atšķirīga, un mums jābūt klātesošiem, lai atpazītu reakciju un pamanītu situācijas daudzšķautņaino raksturu. Lai kas arī notiktu, mēs vienmēr varam izvēlēties, kādā gultnē savu uzmanības upi novirzīt.
Ir cilvēki, kam dabiski izdodas redzēt dzīves daudzkrāsaino dabu un izvēlēties koncentrēties uz pozitīvo, un ir cilvēki, kam šī prasme ir krietni jāuzlabo. Tā ir iemaņa, ko jebkuram iespējams apgūt un pilnveidot visu dzīvi.
Meditācija veicina procesus, kas vairo iekšēju mieru, labvēlību pret sevi un pasauli, kā arī trenē prātu un gribasspēku. Turklāt, ja mēs sevi “aprīkojam” ar šādiem “instrumentiem”, mums ir daudz vieglāk iziet ārā no mājas un sastapties ar visu, ko pasaule mums vēlas sniegt.
Autors: Emanuels