Ir sācies jauns gads. Jaunu apņemšanos saraksti rotā mūsu ledusskapju durvis, un jauns apņēmības gars iemājo mūsu sirdīs un prātos. Esam apņēmušies pārvarēt savus netikumus, sasniegt jaunus mērķus, izdarīt lietas, kuras ilgi esam atlikuši, un, vienvārdsakot, kļūt par labākiem cilvēkiem nekā pagājušajā gadā.
Sākumā esam entuziasma un neatlaidības pilni – esam gatavi mainīt sevi un pasauli sev apkārt –, bet, laikam ejot uz priekšu, šaubas, bailes, nepārliecinātība, nogurums, iespējams, sāk pārmākt un apdzēst iekšējo uguni, kas mums palīdzēja sākt ceļu pretī labākai sevis versijai. Mēs cenšamies, bet šķiet: jo vairāk pūlamies, jo grūtāk veikt nākamo soli. Kas pirms nedēļas likās kā viegla rotaļa, tas šodien atgādina pastāvīgu cīņu. Kā rīkoties? Ko darīt, kad sākam piekust un zaudēt spēku? Kā saglabāt pastāvīgu virzību uz iecerēto mērķi? No savas pieredzes varu teikt, ka vieglāk ir padoties. ? Tas tiešām tā ir – ja padodamies, nav nepieciešams savā dzīvē veikt kādas pārmaiņas un varam turpināt kā līdz šim. Taču iekšēja iedvesma un ilgas pēc savu līdzšinējo robežu paplašināšanas mūs pamudināja formulēt savas jaunā gada apņemšanās. Tas nozīmē – kaut arī pagātnē bijušas dažādas neveiksmes, vēlamies iegūt dziļāku piepildījumu savā dzīvē un esam gatavi rīkoties (pat ja brīžiem šķiet, ka tā nav), lai to sasniegtu.
Pārmaiņu veikšana vienmēr saistīta ar zināmām grūtībām, jo savā ziņā mums sanāk doties ārpus savas komforta zonas – prom no pierastā un zināmā. Ja dodamies iekšā mežā pirmo reizi, ir dabiski justies nedrošiem un nepārliecinātiem, jo nezinām, kurp kāda taka ved, un pastāv iespēja apmaldīties. Tikai atkārtoti staigājot pa mežu, mēs sākam to iepazīt un tajā justies ērti. Protams, vienmēr pastāv iespēja paklupt aiz kādas saknes un noklīst no zināmā ceļa, taču kopējais mežā pavadītais laiks mūs rūda – iemāca labāk atpazīt savu apkārtni un padara mūsu maņas asākas.
Līdzīgi arī katrs neatlaidīgs mēģinājums kaut ko mainīt palīdz laicīgāk pamanīt spēkus, kas mūsos darbojas, stiprina mūsu gribu un spējas pieņemt pareizākos lēmumus. Katrs centiens vairo mūsu gudrību, jo kļūdas, kuras esam izdarījuši vienreiz, otrreiz vairs nepieļausim. Ar katru mēģinājumu esam vienu soli tuvāk iecerētajam mērķim, pat ja šķiet, ka esam paslīdējuši divus soļus atpakaļ.
Meditācijas skolotājs Šrī Činmojs daudzkārt teica, ka “pagātne ir putekļi”. Bieži vien, 
atceroties neveiksmes, šķiet, ka labāk būtu aizmirst par izvēlēto mērķi. Citreiz, ņemot vērā savu iepriekšējo pieredzi un rīcību, liekas, ka mērķi sasniegt nav iespējams. Taču, ja no savām kļūdām mācāmies un rūgtumu, kaunu un vilšanās sajūtu atstājam pagātnē, no mūsu pleciem noveļas slogs un parādās enerģija, kuru veltīt jauniem centieniem. Pagātne ir noiets posms, kuru pārveidot vairs nevaram, taču mūsu rokās ir sava tagadne un nākotne.
Kaut arī ir labi izmantot konkrētus sākuma punktus – 1. janvāri, nedēļas sākumu, nākamās dienas rītu –, ir ierobežojoši uzskatīt, ka sākums kam jaunam ir meklējams tikai nākotnē. Ja nedaudz apstājamies un ieklausāmies sevī, varam pamanīt, ka ikkatrs mirklis ir iespēja sākt ceļu pretī jauniem mērķiem un jaunām pieredzēm. ?
Autors: Emanuels