Pirmo reizi apsēžoties un mēģinot nomierināt prātu uz pāris minūtēm, mēs pamanām, ka nepaiet ne 10 sekundes, kad prāts jau sāk piepildīties ar dažādām domām. Rodas jautājums: kādēļ tā notiek?
Mana pieredze rāda, ka cēlonis ir milzīgs domu un emociju kokteilis, kas mūsos virmo un, gan tieši, gan netieši ietekmē lielāko daļu ikdienas procesu, mums to pat neapzinoties.
Līdzīgi aisbergam, kura lielākā daļa atrodas zem ūdens, mūsu zemapziņa ir uzkrājusi milzīgu iespaidu kopumu – un tas viss, bez šaubām, ietekmē mūsu ikdienas izvēles un noskaņojumu.
Es apzinos, ka lielākā daļa manas ikdienas tomēr ir automātiskas reakcijas.
Šķiet, tas bija teikts kādā no ebreju tekstiem: „Pievērs uzmanību tam, ko domā, jo doma iesāk darbību, atkārtotas darbības veido ieradumus, ieradumi – raksturu, bet raksturs – likteni.”
Tomēr var būt arī otrādi: savulaik piestrādāju kafejnīcā, taisot espresso un citus kafijas dzērienus. Lai kontrolētu dzēriena kvalitāti, šad tad to vajadzēja notestēt. Un, lai gan man kafija sākotnēji negaršoja, pamazām pamanīju, ka ķermenis sāk pierast pie stimula un prasīt to, – toreiz gan laicīgi ievēroju ķermeņa reakciju un testējot sāku vairāk paļauties uz ožu, nevis mēli.
Ir regulāri jāpārbauda sevi, vaicājot: „Kas ir tas, kas motivē mani uz šo darbību?” – un bieži vien izrādīsies, ka tas ir kāds impulss, kurš iestrēdzis mūsos, un mēs autopilotā vienkārši sekojam kādam ieradumam, kas varbūt neko citu vairāk nedod kā tikai atņem spēku.
Līdzīgi klavierspēlētājam, kas dzird, kad nospēlē ko nepareizi, un cenšas savu spēlēšanu uzlabot, arī katram no mums jācenšas pilnveidot savas dzīves melodija, lai skaņdarbs dotu patiesu gandarījumu.
Spēle varbūt sākotnēji nesanāk, jo mums pieejamie instrumenti (prāts, enerģija un ķermenis), iespējams, vēl nav uztrenēti un sakoordinēti. Bet tā vietā, lai pastāvīgi pievērstos tajā mirklī it kā patīkamākām lietām un padotos, ir jāturpina regulāri praktizēt savu prasmi būt apzinātam un klātesošam savās izvēlēs.
Apzinātība un meditācija ir tas treniņš, kas palīdz tiešā veidā ieskatīties sevī un „uzlikt rokas atpakaļ uz stūres”.
Brīvība ir jānopelna…
Autors: Gints Peleckis