Lielāko daļu laika mēs sevi asociējam ar „balsi” galvā. Tā ir vieta, kur domājam un pieņemam lēmumus. Tā arī ir vieta, kas bieži iestrēgst kritizēšanas, apšaubīšanas un nomelnošanas lavīnā, kura var būt gan pret citiem, gan sevi vērsta. Nereti netiekam ārā no šī negatīvo domu riteņa… Bet tas nav viss, kas mēs esam.
Mums ir ķermenis. Ķermenim ir sava veida dzīvības spēks, kas to padara dzīvu. Dzīvības spēku virza doma – prāts. Bet arī prātu kaut kas uztur. Un šis „kaut kas” ir mūsu garīgā sirds krūškurvja centrā.
Mūsu apziņa lielāko daļu laika atrodas prātā – sadalīšanas un salīdzināšanas pasaulē. Bet, tāpat kā ķermeni, kas būtībā ir zemes elementu apkopojums, kuri „sabrūk”, tiklīdz tajā apstājas dzīvības process, arī prātu uztur kāds augstāks jeb dziļāks spēks, kas apslēpts mūsu pašu būtnes kodolā.
Patiesība ir tāda, ka prātu nevar apturēt ar prātu. Lai apziņa pāraugtu savas robežas, nepieciešams atmodināt savu kodolu – to daļu, kas elpo kopā ar Visumu. Un Visuma elpa ir pati Mīlestība.
Tāpēc, apsēžoties, lai kādu brīdi būtu klusumā, viena no svarīgākajām lietām ir piedot (atlaist un aizmirst to, ko turam savā prātā pret sevi un citiem) un mīlēt (ļaut savas sirds telpai piepildīties ar Visuma Elpu).
Piedot sev un mīlēt sevi ir ļoti svarīgi, jo mēs pat neapzināmies, cik daudz saspringuma un lieka stresa nevajadzīgi nesam uz saviem pleciem. Viss šis „kamols” saspiež vēderu un plecus un nobloķē enerģijas plūsmu.
Mums varbūt liekas, ka jāpaspēj paveikt daudz darbu, tik un tik cilvēkiem jāpalīdz, – bet ko gan no tā visa var izdarīt, ja pašam nav spēka?
Lai vai kā mūsu mazajam „es” patiktu būt svarīgam, tam nav spēka pašam par sevi – tas ir pats Visums, kas elpo, dzīvo, dara un mīl mūsos un caur mums. Savukārt mēs paši esam tikai tik lieli, cik „mazi” varam būt Visuma priekšā savas Esības centrā. Tiklīdz prāts kaut nedaudz apklust un sirds paveras, Visums uzelpo un piepilda gan mūs, gan pasauli ap mums ar jaunu Dzīvību. Šādā veidā, mācoties paļauties uz nemainīgo Klātesamību sevī, mūsu mazais „es” pamazām nomierinās un kā upe pakāpeniski atgriežas pie sava Pirmavota – Okeāna.
Autors: Gints Peleckis