Kas ir mūsu ceļa rādītājs?

Mēs visi lielā mērā dzīvojam pasakās – stāstos, ko paši esam pieņēmuši par īstenību. Turklāt bieži vien tās ir pasakas, ko citi mums ir uztiepuši – un mēs paši neapzināti pieņēmuši. Stāsti par to, kas esam, kā mums jābūt, kā nav jābūt, ko varam, nevaram utt.

Lielākoties šie stāsti saistīti ar bailēm – savējām vai no citiem pārņemtām. Kādu laiku tie varbūt noder, lai pasargātu mūs.

Bet pamazām mums ir jāizaug – ne tikai fiziski, bet arī iekšēji: jāpāraug savas iekšējās pasaules ierobežojumi, savas bailes, robežas… Un tas ir individuāls ceļojums – ceļojums uz iekšu: tāds, kas prasa lielu drosmi, jo esi spiests nostāties aci pret aci ar to, ko sevī glabā.

Mēs varam rādīt pasaulei pārliecinātu seju, bet tikai mums zināms, kas notiek mūsu sirdī.

Bieži sirds ir aizklāta ar šaubu, baiļu, nemiera un neziņas miglu. Tā kā mēs nejūtamies droši un brīvi paši sevī, nereti meklējam patvērumu ārpusē, mainot lietas, vietas, cilvēkus – savā veidā mēģinot aizmirst to, kas iekšā „darās”.

Tomēr beigās sanāk, ka tieši šādā veidā mēs barojam to pašu baiļu tīģeri un nemiera vilku. Kā tajā indiāņu stāstā: katrā cilvēkā ir divi vilki – viens labais un otrais ļaunais –, un viņi cīnās savā starpā. Kurš beigās uzvarēs? – Tas, kuru tu barosi.

Tāpēc ir svarīgi laiku pa laikam apsēsties un ieklausīties – ieskatīties savā sirdī, pārbaudīt, vai tavs iekšējais kompass rāda to virzienu, kas ir saskaņā ar tavu dziļāko būtību, nevis dreifēt kā miglā virzienu zaudējušam kuģim vai arī doties, kur baiļu vēji pūš.

Jo katram no mums ir arī dvēsele, kas vienmēr gatava virzīt – vadīt pareizajā virzienā – uz turieni, kur mums vajadzīgs.

Līdzīgi kā mēs regulāri vingrojam, barojam un mazgājam ķermeni, lai tas būtu vesels un tīrs, ir svarīgi arī regulāri kopt savu prātu.

Jo prāts ir kā dārzs – ja to nekopj, tas aizaug ar nezālēm. Un dārzā, kas pilns ar nezālēm, mēs nejūtamies labi un neko nevaram atrast: apmaldāmies un zaudējam ceļu. Kā kopt prātu? Palaižot to vaļā. Laiku pa laikam ieejot soli dziļāk sevī un kļūstot par vērotāju – neiesaistoties, atslābinoties un paļaujoties.

Autors: Gints Peleckis