Kristus reiz teica: „Cilvēks nedzīvo no maizes vien.”
Fiziskais ķermenis sastāv no zemes elementiem, un tam ir vajadzīgs fizisks ēdiens, bet mūsu elektromagnētiskais lauks ir tas, kas tur kopā mūsu fizisko ķermeni ar visiem tā elementiem.
Mūsu elektromagnētiskais lauks ir daļa no Zemes un kosmosa lauka – tādēļ tieši no turienes mēs arī saņemam savu „garīgo” ēdienu.
Ar dabu un Visumu mēs esam pastāvīgā kontaktā, pat ja to neapzināmies.
Veselība pilnā šī vārda nozīmē nav tikai tad, kad nekas nesāp, bet drīzāk ir kā dinamisks process, kurā visas mūsu būtnes daļas ir balansētas un mēs esam spējīgi uzņemt, noturēt un izpaust arvien vairāk dzīvības spēka.
Protams, ir daži vispārēji „likumi”, kas jāievēro, lai ķermenis darbotos labi (uzturs, miegs, kustība), bet būtībā katrs cilvēks ir citādāks un ir vērtīgi pamazām izzināt savas īpatnības.
Meditācija – viens no svarīgākajiem veidiem, kā „uzlādēt” sevi garīgi, un arī šeit ir daži vispārēji fizikas likumi, jo mēs esam savā veidā kā baterija.
Katru dienu mēs uzlādējamies no jauna, bet liela daļa šīs enerģijas aiziet vecu ieradumu uzturēšanā. Tāpat kā datoram, mums fonā nereti ir liels daudzums nenozīmīgu programmu, kas ļoti iztērē resursus un bremzē veiktspēju.
Līdzīgi upei dzīvības spēks plūst mūsos un caur mums – galvas virspuse un krūškurvja centrs ir tās vietas, kur šī plūsma ir vislabāk sajūtama, bet fona programmas mūsu galvā un zemūdens akmeņi vēderā lielā mērā kavē šīs upes plūsmu.
Vēdera atslābināšana var ļoti palīdzēt. Vajag atlaist saspringumu, pasmaidīt un pavērot krūškurvja centru, ļaujot dzīvības upei plūst brīvi, ienesot jaunu tīrības, miera un gaismas elpu.
Ja ļauj savai iekšējai saulei pieņemties spēkā, tad tā pamazām izgaismo emocijas un domas un kļūst par uzticamu ceļvedi dzīves ceļojumā.
Katrs no mums ir unikāls, tāpēc katram ir savs īpašais veids, kā „uzlādēt baterijas”.
Kā teicis Ļevs Tolstojs: „Katrs cilvēks ir kā unikāls dimants, un dimanta uzdevums ir nevis censties spīdēt, bet attīrīt sevi tā, lai mūžīgā gaisma spīdētu viņā un caur viņu savā unikālajā veidā.”
Autors: Gints Peleckis