Uzņemoties atbildību

Citējot pirmo cilvēku, kurš noskrēja maratonu ātrāk par 2 stundām: “Tikai tie, kas savā dzīvē ir disciplinēti, ir brīvi. Ja tu esi nedisciplinēts, tu esi vergs pats savām kaislēm un garastāvokļiem.” (Eliuds Kipčoge.)

Mazs bērns nezina, kas ir kas. Tikai pamazām viņš saprot, ka viņam ir rokas, kājas, vārds, – un tas notiek tāpēc, ka smadzenes pēc daudzām atkārtojuma reizēm sāk asociēt kustības, sajūtas, tēlu spogulī un emocijas ar vārdiem un “es” apziņu.

Jo vairāk mēs kaut ko atkārtojam, jo vairāk tas kļūst par realitāti mūsu dzīvē.

Pamazām pieaugot, no milzīga variāciju potenciāla mēs esam kļuvuši – lielākoties jau neapzinātu faktoru ietekmē – par to, kas esam tagad.

Protams, ne viss, kas mūsos “vārās”, mums patīk, – un var jau vainot ārējos apstākļus, bet šāda veida attieksme tikai atņem lielu daļu iespējas kaut ko darīt lietas labā.

Fizikā ir 3. enerģijas nezūdamības likums – būtībā nekas nekur nepazūd. Pat ja to neapzināmies, mēs paši kaut kādā mērā esam iekustinājuši un piesaistījuši noteiktas lietas savā dzīvē, un – gribi negribi – tā enerģija noteiktā formā atnāk atpakaļ: ābols no ābeles tālu nekrīt, tā teikt, jo mēs paši nesam sevī to enerģiju, ko esam radījuši.

Bet, esot šajā nebeidzamajā notikumu virpulī, vienmēr ir iespēja būt apzinātākam un izvēlēties, kā reaģēt, un tieši šī brīža attieksme un reakcija uz to, kas notiek, vai nu atstāj mūs ieslodzītus pašu mazajā nolemtības pasaulē, vai arī padara brīvus un pārtrauc jaunu saspiestas enerģijas projekciju savā nākotnē, – ir jāvar uzņemties atbildību, kas nebūt nav viegli.

Bieži liekas, ka mūsos ir daudzas dažādas gribas, kas katra velk uz savu pusi. Tad tieši disciplīnai un apzinātībai ir liela nozīme.

Viens no efektīvākajiem un vienkāršajiem veidiem, kā trenēt gribasspēku, ir izvēlēties kādu mērķi un virzīties pie tā, pa ceļam atkal un atkal “savācot sevi kopā” (kā tas, piemēram, ir sportā, zinātnē vai mākslā).

Ārēji ne vienmēr izdodas sasniegt cerēto, bet ceļā uz to mēs pamazām pārspējam savu iespēju robežas un ieaugam arvien lielākā gara brīvībā.

Runa nav par kājām, bet gan par prātu un sirdi.” (E. Kipčoge.)

 

Autors: Gints Peleckis