Fragments ņemts no Šri Činmoja grāmatas “Laimes pavedieni”.
Dievišķā mīlestība ir sargājoša. Mazu bērnu izaicina visa pasaule. Viņš stāv pie baseina un vēro gaisa pūķi. Viņš turas mammai pie rokas, bet tā aizraujas, ka sper soli uz priekšu un iekrīt baseinā. Bet, ja māte tur savu bērnu, tad bērns nevarēs iekrist neziņas jūrā. Ja pasaules kārdinājumi uzbrūk bērnam, ja bērns turas pie mammas, viņš var krist. Bet, ja māte tur savu bērnu, tad bērns nenokļūs kārdinājumu pasaulē. Tas ir veids, kā dievišķā mīlestība pasargā. Dievišķajā vienmēr ir drošība un noteiktība.
Tikai caur mīlestību mēs kļūstam viens vesels. Tajā brīdī, kad no kāda baidāmies, viņa realitāte un mūsu realitāte top šķirtas. Bērnam nevajag godbijību, viņam nav jāizrāda godbijība, jo viņš zina, ka viņam ir mīlestība, kas ir bezgalīgi iedarbīgāka. Bērnam nav ik brīdi jāiet pie tēva un jāpieskaras tēva kājām. Nē. Pietiek ar vienu brīdi, kad viņš parāda tēvam savu mīlestību, savu sirdi.
Kad bērns rotaļājas dubļos un pēkšņi viņu sauc māte, viņš nebaidās, ka māte varētu viņam sist tāpēc, ka viņš ir netīrs. Viņš skriešus dosies pie viņas, un viņa tajā pašā brīdī pieņems bērna dubļus un netīrumus kā savus. Māte viņu mazgās, lai citiem parādītu, ka viņas dēls ir arī ļoti tīrs. Tā mums jāuztver Dievs. Lai cik daudz nedievišķu lietu mēs būtu sastrādājuši, mēs skrienam viņam pretī un jūtam, kā ar savu līdzcietību viņš nekavējoties mūs padara tīrus.
Dievam Tēvam
ir īpaša mīlestība
pret to bērnu, kas
mostas manā sirdī.1
_____________
1 – 30. – 31. lpp
Text Copyright © The Sri Chinmoy Centre 2010
Translation copyright © 2011
© Apgāds “Jumava”, izdevums latviešu valodā
© Lelde Rozīte, tulkojums latviešu valodā
Visas tiesības aizsargātas. Neviena šīs publikācijas daļa nevar tikt reproducēta nekādā formā bez mājaslapas administratoru rakstiskas atļaujas.