Kad ieklausāmies sevī, mēs pamanām, ka lielākā daļa no tā, kas mūsos notiek, nav atkarīga no mūsu gribas. Elpošana, sirdsdarbība, vielmaiņas procesi – tās visas ir dzīvībai svarīgas funkcijas, kas notiek bez mūsu apzinātas un pastāvīgas līdzdalības.
Ja uzmanīgi pavērojam savu ikdienu un dzīvi kopumā, redzam, ka lielākā daļa dzīves notikumu vienkārši rit savu gaitu.
Katram cilvēkam, atnākot šajā pasaulē, tiek dotas divas lietas. Viena lieta līdzinās lielam dzijas kamolam.
Šis kamols ir mūsu liktenis, kas savijies un sapinies daudzos mezglos.
Katrs esam atnākuši ar savu stāstu un savām pieredzēm, kam jāiziet cauri, un tās nekādi nav iespējams apiet, jo, ritinot kamolu, agrāk vai vēlāk nākas sastapties ar kādu mezglu.
Šie brīži nav patīkami, un mēs visādos veidos cenšamies izvairīties no tiem, atlikt, neredzēt, nejust tos, bet kamols turpina ritināties vaļā – un nekur jau tā īsti paslēpties no sevis nevar. Paši jau vien esam to kamolu veidojuši, un agrāk vai vēlāk tas jātin vaļā.
Tā otra lieta, kas dota, ir svētība.
Taisnība, ka kamolu ritināt reizēm ir grūti, bet mēs nekad neesam vieni – mūsos vienmēr ir atbalsts un vadība, kas palīdz risināt mezglus tā, lai kamols ritinās uz priekšu viegli.
Tomēr bieži mēs izvēlamies turēties pie pašu mezgliem, tāpēc sapinamies vēl vairāk. Turoties pie saviem ieradumiem un cenšoties izspiest no pasaules savu labumu, mēs sapinamies arvien vairāk un kļūstam par nastu pasaulei.
Bet svētība vienmēr ir klusi līdzās, vadot un sargājot katrā solī. Tā ir mūsu izvēle –
apstāties, ieklausīties un paļauties.
Lielākā daļa lietu rit savu gaitu, un nav no mums atkarīgas. Var nevis izmisīgi censties pašam risināt mezglus vai pretoties to esamībai, bet apstāties un paļauties uz to, ka viss notiek uz labu. Galu galā šis dzijas kamols katram ir īpašs un neatkārtojams un ir kāds iemesls, kāpēc mēs ejam cauri tieši tādām pieredzēm.
Paļaujies uz svētību sevī, lai kamols ritinās viegli, – varbūt Dievs grib uzadīt segu, ar kuru sasildīt pasauli! 🙂
Autors : Gints Peleckis