Reizēm katram pienāk periods, kad liekas, ka viss brūk kopā. Šķiet, ka zemeslode ir rimusies griezties un viss, uz ko mēs balstījāmies, sāk irt. Zūd drošības sajūta un pamats zem kājām – mēs vairs nevaram patverties lietās, kas kādreiz likās pašsaprotamas un stabilas. Liekas, ka mēs zaudējam sevi un viss sāk slīdēt prom kā smiltis caur pirkstiem.
Bet lieta tāda, ka tas, ar ko mēs parasti saistām savu drošības sajūtu, ir mūsu ego – tā mūsu daļa, kas spēj pastāvēt tikai mijiedarbībā ar citām daļām, kuras ir ap mums. Turklāt viss, kas ir ap mums, pastāvīgi mainās – tāda ir lietu daba. Var mēģināt uz kādu brīdi pievilkt kaut ko klāt, noturēt un saukt par savu, bet viss, kam ir forma un vārds, plūst un mainās.
Atnākot uz šo pasauli, mums sākotnēji nav ne konkrētas formas, ne vārda. Tikai pamazām, pastāvīgi atkārtojot, mēs iemācāmies savu vārdu, formu un visas tās lietas, kas veido “es”.
Tajā pašā laikā mūsos arī ir šis “kaut kas”, kas bija tur, vēl pirms mēs nostiprinājāmies savā tēlā. Šo “kaut ko” mēs esam aizmirsuši – tik ilgi esam skatījušies uz savu formu spogulī, ka nejūtam vairs to, kas esam dziļāk sevī.
Ir grūti, jo nepieciešama liela drosme, lai atlaistu to, ko turam un varam sataustīt, un vairāk paļautos uz to daļu sevī, kas tikai ar sirdi ir jūtama.
Bērnībā viss ir vienkārši – mēs pilnībā paļaujamies, ka par mums rūpējas, ka mūs mīl un
pasargā, lai vai ko mēs šad un tad būtu sastrādājuši. Kāpēc gan nevarētu paļauties arī tagad?
Tas ir Visums, kas elpo mūsos un caur mums, un Visuma elpa ir Mīlestība.
Pieaugot mums sāk likties, ka mēs spēlējam šahu ar savu dzīvi un paši pieņemam svarīgus lēmumus, bet lielākā daļa lietu, kas notiek, tik un tā nav atkarīgas no mums. Mūsu rīcībā bieži vien ir tikai iespēja izvēlēties attieksmi un mācīties pamazām paļauties vairāk uz to savu daļu, kas ir droša pati sevī un nav atkarīga no pasaules vējiem.
Ja labi ieklausās, var apjaust, ka mūsos ir kāda telpa. Šī telpa bieži ir pilna ar lietām, pie kurām mēs drudžaini turamies. Jo vairāk mēs šīs lietas spējam atlaist un atbrīvot vietu, jo vairāk mūsu istabā ieplūst svaigs gaiss. Tas notiek dabīgi, pats no sevis, neatkarīgi no tā, ko mēs būtu iepriekš sastrādājuši. Mēs pamazām kļūstam veseli sevī.
Autors: Gints Peleckis