Reiz dzīvoja kāds fotogrāfs, kura sapnis bija uzkāpt visaugstākajā kalnā un uzņemt visskaistāko bildi. Viņš devās ceļā un katru dienu trenējās fotografēšanas mākslā. Viņam bija viens no tiem fotoaparātiem, kas uzreiz izprintēja bildi. Visas bildes viņš lika iekšā ceļasomā, ko vienmēr nesa sev līdzi.
Katru vakaru, sēžot pie ugunskura, viņš pārskatīja savas bildes un tad uzmanīgi ielika atpakaļ somā – tās visas vienmēr bija viņam līdzi. Tomēr pienāca kāda diena, kad viņš pamanīja, ka ir grūti iet tālāk – soma kļuvusi par smagu. Bet viņš nespēja atteikties no savām fotogrāfijām – tās bija kļuvušas par daļu no viņa un viņš nezināja, kas viņš būs bez tām.
Likās, ka kalns ar katru dienu kļūst arvien stāvāks un ceļš – arvien grūtāks. Sapnis par visaugstāko kalnu pamazām aizmirsās, un viņš vienkārši ļāvās gremdēties savu veco fotogrāfiju atmiņās.
Mēs katrs esam kā savas dzīves fotogrāfs. Ik brīdi mēs radām jaunas fotogrāfijas – vai nu
mēs to apzināmies, vai nē. Mūsu acis ir mūsu fotokamera, un mūsu prāts ir soma, ko vienmēr nesam līdzi. Prāts ir pilns ar fotogrāfijām – atmiņām, kuras ir kļuvušas par daļu no mums un bez kurām mēs tā īsti nezinām, kas esam.
Tiesa, atmiņas ir neatņemama daļa no mums, bet, pārāk ilgi kavējoties tajās, mēs varam aizmirst virzīties uz priekšu. Turklāt tas, ko turam savā prātā, nosaka virzienu, kurā dodamies.
Vēl pirms mūsu atnākšanas šajā pasaulē dvēselē ir ielikts sapnis.
Neļausim tam, ko esam pa ceļam savākuši, likt mums aizmirst to, pēc kā patiesībā esam atnākuši, – to, kas mēs savā būtībā esam.
Mums ir iespēja katru dienu būt apzinātiem tādā veidā, lai katrs jauns dzīves mirklis būtu kā iedvesmas pakāpiens ceļā uz sava iekšējā kalna virsotni.
Autors: Gints Peleckis