Viens no iemesliem, kādēļ cilvēki sāk interesēties par meditāciju, ir izjūta, ka viņiem dzīvē kaut kā pietrūkst. Daži jūt, ka viņiem pietrūkst miera, citi nejūt savā dzīvē piepildījumu, bet vēl citi meklē skaidrību. Labās ziņas ir tās, ka meditācija tiešām palīdz rast gan mieru, gan piepildījumu, gan skaidrību.
Ar meditāciju varam atklāt mūsos apslēptos dārgumus. Ikkatrā no mums ir lāde, kurā atrodas visskaistākie dārgakmeņi. Tādi dārgakmeņi kā miers, pazemība, labestība un līdzcietība pacietīgi gaida, kad tos izcelsim dienasgaismā. Taču, ja vēlamies šīs lielās vērtības iegūt, mums jāzina, ka mūsos ir arī kāds, kam pieder lāde un visas tajā esošās lietas. Kas ir dārgumu saimnieks? Šrī Činmojs, šo saimnieku sauc par dvēseli, iekšējo bērnu vai iekšējo būtni. Varam to saukt arī par iekšējo “es”.
Lai labāk apjaustu, ko nozīmē veidot kontaktu ar savu iekšējo būtni, mēs varam padomāt par attiecībām, kuras mums jau ir. Ja vēlamies pilnvērtīgas un piepildījumu dāvājošas attiecības ar citiem cilvēkiem (vienalga, vai tie ir ģimenes locekļi, draugi vai kolēģi), mums par tām ir jārūpējas – attiecību kopšanai ir jāatvēl laiks un uzmanība. Ja neveltīsim tām pienācīgu vērību, tās mums nesniegs gandarījumu vai arī gluži vienkārši izjuks. Nokaltīs kā augs, kuru regulāri aizmirstam apliet.
Jebkuru labu attiecību uzturēšana ir dinamisks process, kurā vienmēr jāspēj pielāgoties situācijai. Tā ir nemitīga mijiedarbe starp abām pusēm. Mēs cenšamies saprast otru – ko viņš vēlas, vai ir vajadzīga mūsu palīdzība, uzmundrinājums, iedrošinājums, joks…
Attiecībās ar savu iekšējo “es” ir līdzīgi. Tām arī regulāri ir nepieciešama mūsu uzmanība un rūpes. Lai savu dvēseli sadzirdētu – nojaustu, ko tā vēlas, un saņemtu to, ko var mums sniegt – mums jāiemācās valoda, kurā tā runā. Dvēsele runā klusuma valodā, kuru mēs tik labi nepārzinām. Bet, kā jebkuru valodu, arī šo varam iemācīties. Apgūstot valodu, nepieciešams būt neatlaidīgam – un mācību procesā ir jābūt gatavam, ka sākotnēji kaut kas var neizdoties. Parasti, ja gribam apgūt jaunu valodu, mums jābruņojas ar pacietību un sapratni – ka sanāks aizmirst vajadzīgos vārdus, kļūdīties vārdu izrunā un teikumu veidošanā. Taču, ja mēs nepadodamies, ar laiku iemācāmies runāt tekoši un pat pastāvēt sabiedrībā, kur šajā valodā runā visi.
Ar savu iekšējo “es” varam sadraudzēties un izveidot ļoti ciešu un piepildījumu dāvājošu draudzību. Jo vairāk atcerēsimies par savu dvēseli ikdienā, jo skaidrākas aprises tā iegūs un dzīvākas kļūs attiecības ar to.
Visā procesā pats svarīgākais ir noskaņoties uz labvēlību, gaišām domām un izjūtām un nepadoties, ja arī kaut kas neizdodas. Mēs visi esam cilvēki, kas tiecas pēc kaut kā pastāvīga un gandarījumu sniedzoša. Ceļā uz šo mērķi dažkārt sanāk paklupt, bet mums nevajadzētu atļaut mazai neveiksmei sabojāt prieku par ceļojumu. 🙂
Autors: Emanuels