Mācēt nezināt ir ļoti svarīga prasme. Lai to izkoptu, nepieciešams apzināts treniņš.
Savā ikdienā mēs pastāvīgi liekam sev par pienākumu zināt, mācēt, darīt utt. Bet vai tā bieži vien nav kļuvusi par sava veida aizsardzību – bruņu likšanu?
Ar smagām bruņām tālu nevar aiziet. Līdzīgi ir ar mūsu domāšanu – prāts pastāvīgi cenšas saprast un iedot formu tam, kas ar mums notiek. Tas vienkārši ir ierakstīts mūsu dabā, jo nezināmais saistīts ar risku un nedrošību.
Jo īpaši mēs esam apbruņojuši savu pasaules skatījumu, kas ir kā operētājsistēma, uz kuras fona darbojas visas pārējās programmas.
Pat meditācijas prakse ar laiku var apaugt ar idejām un kļūt sasalusi, nekustīga, nedzīva.
Kādu laiku mums var izdoties viena pieeja, un tad mēs gaidām, ka turpmāk vienmēr būs tas pats rezultāts, bet viss plūst un mainās, un pieeja, kas mums bijusi noderīga vienā periodā, var nederēt citā, jo arī mēs maināmies.
Savā prātā mēs esam uzbūvējuši pili ar priekšstatu sienām un ideju torņiem. Ar priekšstatiem mēs turam jau definētu skatījumu un vērtējumu, kas pasargā mūs no savas mazās pasaules pārmaiņām, savukārt ar torņiem mēs cenšamies aizsniegt debesis, un mums liekas, ka pārredzam visu apkārtni, lai gan redzēt var varbūt tikai līdz tuvākajam kokam.
Tā mēs dzīvojam savā pilī, iztēlojoties, ka esam drošībā. Tomēr laiks prātā rit ar citu ātrumu un vēji pūš ar citu spēku. Kā paātrinātā filmā mūsu iekšējie mūri sabrūk zem pašu svara un domu vēju vētras sagāž torņus. Turklāt – jo lielāks spēks izmantots, mums cenšoties stiprināt sienas, jo lielāks troksnis rodas, tam visam sagāžoties.
Dabā nav nekā, kas būtu nemainīgs. Pat kalni pārvietojas un mainās.
Tas ir Visums, kas elpo visā un dod dzīvību. Sniegs zina, kad kust, un zieds – kad atvērties saules gaismai. Arī cilvēkam jāmāk ik brīdi ieklausīties pašam sevī un nonākt saskaņā ar Elpu. Jo Visums elpo visā, bet Tā elpa vispilnīgāk plūst caur to, kas ir dzīvs un atvērts, nevis sasalis un iemūrēts.
Mācēt ieklausīties nozīmē uz brīdi padoties – pārtraukt cīnīties pašam sevī, pastāvīgi remontējot veco ideju sienas. Tā drošība un miers, ko meklējam, ir nevis prāta konstrukcijās, bet sirds atvērtībā, uzticībā un paļāvībā uz Nezināmo.
Autors: Gints Peleckis