Būtībā viss, ko darām, ir tāpēc, lai rastu laimi. Mēs pastāvīgi cenšamies piepildīt katru savu brīdi ar lietām. Mēs neciešam tukšus brīžus, jo nepazīstam sevi nekā citādi – vien tikai ar lietām, kuras ap sevi esam savākuši. Lietām, kas saistītas ar laiku. Mēs to darām, lai rastu gandarījumu un piepildījumu. Un patiesi – uz brīdi mēs rodam gandarījumu. Bet viss, kas pastāv laikā, atnāk un aiziet. Līdzīgi smiltīm, ko cenšamies notvert savā plaukstā, – ir brīdis, kad plauksta ir pilna un gūta piepildījuma sajūta, bet smiltis vienmēr aiztek prom – gluži kā laiks. Tāpat arī cenšoties rast piepildījumu no laicīgām lietām, mēs atrodam to uz brīdi, bet brīdis nekad nestāv uz vietas – viens brīdis nomaina nākamo. Tomēr mūsos pastāv arī kas nesaistīts ar laiku – kas tāds, kas atklājas tad, kad nostājamies Mūžības priekšā. Ir tās reizes plašas jūras krastā vai patiesā smaidā, kas atļauj mūsu iekšējam skatienam pacelties pāri ierastajam horizontam. Bet šie brīži ir īsi tieši tāpēc, ka mēģinām tos savākt un noturēt sev. Mūžību nevar notvert laicīgā formā – katrā ziņā ne ilgāk par brīdi. Cenšoties notvert mūžību
, mēs to padarām laicīgu un tā izslīd caur mūsu pirkstiem kā smilšu graudi. Mūsu prāts pastāvīgi ir vērsts uz āru – un tāpēc, ka lielāko daļu laika esam savā prātā, mēs pazīstam sevi tikai caur drānām, ko mūsu prāts apvelk ap sevi. Nav tādu drānu, ko mēs varētu turēt ap sevi nepārtraukti – laika vēji visu aizpūš, un mūsu nabaga prāts arvien meklē jaunas formas. Tādā veidā mēs ciešam no nepastāvības, mainības un nedrošības. Viss, ar ko sevi asociējam un pazīstam, aiziet. Mēs tik izmisīgi cenšamies iemantot kaut ko, kas būtu pastāvīgs, piepildošs un nemainīgs, – vai kādreiz mūsu pūliņi ir vainagojušies panākumiem? Bet ir kāds noslēpums. Aizej pie jūras pusnaktī. Ieskaties zvaigznēm acīs. Tā vietā, lai kaut ko mēģinātu paņemt, apjaut, ka tu jau pats piederi Visumam. Tajā brīdī, kad tu ieskaties Viņa acīs, Viņš tevi pamana un ar Mīlestību paņem kā smilšu sauju, lai iebērtu Savas Bezgalības Sirdī. Patiesībā tas ir Viņš, kas meklē Sevi caur tevi. Jūs meklējat viens otru – un tieši tas ir brīdis, kad Mūžības vārti atveras.
Autors: Gints Peleckis