Bieži vien pēc apsēšanās, lai meditētu, pirmais, kas uzpeld apziņā, ir dažādas lietas, ko ikdienā mēs neapzināmies. Dažādos veidos mēs noturam šīs lietas zem apziņas, jo parasti tās ir neērtas, nepatīkamas un mēs no tām labprātāk izvairītos. Lai tās paliktu savā vietā, mēs tērējam milzum daudz enerģijas, pastāvīgi vēršot uzmanību uz āru – no vienas lietas pie nākamās.
Ir neapzinātas bailes apstāties un ieskatīties sevī, jo kaut kur dziļāk mēs apzināmies, ka ta
s nebūs patīkami. Tās ir kā milzīgs maiss ar sāpēm, ko nesam sev līdzi. Mēs baidāmies savu nastu nolikt, jo esam to stiepuši uz saviem pleciem tik ilgi, ka vairs nezinām, kas esam bez tās. Tomēr šim stāstam ir arī otra puse. Šīs nepatīkamās pieredzes, sāpes un iespaidi ir veidojuši to, kas esam. Tā ir daļa no mums, un varbūt tieši mēģinājumi tikt no savām sāpēm vaļā arī ir tieši tas, kas visvairāk mūs atkal ar tām sasaista. Jo mēs neejam pa taisnu ceļu. Agrāk vai vēlāk ir kāds šķērslis vai siena, kas jāpārvar. Un tad var gadīties, ka, prasmīgi noliekot savu maisu pie sienas, kļūst iespējams uz tā pakāpties un tikt sienai pāri.
Mēs varam nevis atmest no sevis nepatīkamās pieredzes, bet izmantot tās kā pakāpienu solim tālāk vai arī kā degvielu ceļa izgaismošanai. Bet kā to izdarīt?
Ir vajadzīga ticība. Ticība ir tas spēks mūsos, kas ļauj paskatīties pāri savas pagātnes pieredžu izveidotajām sienām. Tas ir spēks, kas ļauj spert soli nezināmajā. Bez ticības mēs esam ieslodzīti savu pašradīto robežu baiļu dejā. Ticība ir kā spēja spontāni paļauties un lieki nepretoties – līdzīgi kokam, kas ļauj saviem zariem šūpoties vējā. Koks paļaujas uz vēju un ar laiku kļūst stiprāks.
Tāpat ir vajadzīga arī spēja piedot sev un mīlēt sevi, jo tikai tā mēs varam ļaut savām sāpēm kļūt par pakāpienu uz augšu, nevis svaru, kas spiež uz leju.
Mēs esam Bezgalība, kas uz brīdi sapinusies laikā un telpā. Apsēžoties klusumā ar sevi, apziņā parādās neatrisinātās lietas – daļa no sevis, ko nepieņemam. Tās nevar atrisināt ar prātu. Ļauj Bezgalībai atrisināties sevī un caur sevi – līdzīgi kokam, kas paļaujas uz vēja elpu.
Autors: Gints Peleckis