Fragments ņemts no Šrī Činmoja grāmatas “Prieka spārni”.
Dziļi tavā sirdī ir zieds;
Šī zieda vārds ir tīrība.
Tīrība ir Dieva elpa. Ja esam tīri, varam izjust Dievu kā savu. Tīrībā spēj augt mūsu dievišķība; tīrībā spēj uzplaukt mūsu patiesā dzīve un mēs varam rast tās piepildījumu šeit, uz zemes.
Ja spēsim saglabāt tīrību, nekad nezaudēsim neko no tā, ko būtu vērts paturēt. Šodien mums var būt dižas domas vai liels iekšējais spēks, taču rīt tas viss pazudīs, ja nebūsim tīri.
Ar daudzām atslēgām var atvērt tīrības durvis – labākā no tām ir domu viļņu apturēšana prātā. Kad prāts ir rāms un kluss, tīrība ataust visā būtnē. Jūs varat uzturēt prātu tīru, pastāvīgi jūtot, ka jums vispār nav prāta: jums ir tikai bērna sirds – zieds. Katru dienu uz dažām minūtēm jūtiet, ka jums nav prāta. Sakiet sev: “Man nav prāta. Man ir tikai sirds.” Pēc kāda laika jūtiet: “Man nav sirds. Man ir tas, kas man ir, – dvēsele.”
Kad sakāt: “Man nav prāta,” – tas nenozīmē, ka kļūstat par dzīvnieku. Ne tuvu tam. Jūs tikai sakāt: “Man nerūp šis prāts, kas sagādā man tik daudz netīrības un tik ļoti mani vajā.” Kad sakāt: “Man ir sirds,” – jūs jūtat, ka sirdij piemīt tīrība. Kad sakāt: “Man ir dvēsele,” – tīrība piepilda jūs. Tad pēc kāda laika jums jādodas tālāk un dziļāk, sakot ne tikai: “Man ir dvēsele,” – bet arī: “Es esmu dvēsele.” Brīdī, kad sacīsiet: “Es esmu dvēsele,” – un meditēsiet uz šo patiesību, jūsu dvēseles bezgalīgā tīrība nonāks sirdī. Tad no sirds tīrība nonāks prātā.
Attīrīt prātu var arī domājot par to kā par trauku – pilnu ar netīru un sastāvējušos ūdeni. Tikai iztukšojot trauku mēs varam pakāpeniski piepildīt to no jauna ar tīru ūdeni. Vienmēr lūdzieties, lai prāts būtu tīrs. Lūdzoties prātā iemājo tīrība un paplašina mūsu spēju uztvert Dievu. Ikreiz, kad lūdzamies, mūsu iekšējais trauks kļūst lielāks un lielāks un tīrība, skaistums, gaisma un sajūsma spēj nonākt mūsu traukā, lai rotaļātos mūsu sirds dziļumos.
Mēs varam domāt par prātu kā tumšu istabu. Istabu, kura gadiem nav redzējusi gaismu. Mums vajadzīgs kāds, kas ienestu šajā istabā gaismu. Tā ir dvēsele. Mums jākļūst par tuvāko draugu savai dvēselei, kura spēj palīdzēt un kura ļoti vēlas apgaismot it visu tumšo mūsos. Apzināti ir jājūt, ka mums dvēsele nepieciešama gluži tāpat kā fiziskais augums. Ja mūsu vajadzība būs patiesa, tad dvēsele nāks, lai apgaismotu mūsu prātus.1
_________
1 – 145. lpp
Copyright © 1997 by Sri Chinmoy
© Izdevums latviešu valodā, Zvaigzne ABC
Visas tiesības aizsargātas. Neviena šīs publikācijas daļa nevar tikt reproducēta nekādā formā bez mājaslapas administratoru rakstiskas atļaujas.