Brīvība

Cilvēks alkst brīvības.
Bet kādu brīvību mēs meklējam?
Brīvība mums parasti asociējas ar iespēju domāt un teikt visu, kas ienāk prātā.
Un, patiesi, tā ir brīvība – bet tā ir brīvība prātā.
Tas, ko mēs patiesi alkstam, ir mūsu gara brīvība.
Jo prāts pamatā darbojas kā reflekss – līdzīgi kā vējdzirnavas, viņš pagriežas stimula virzienā un bez mitas turpina griezties.
Prāta uzdevums ir pārstrādāt un analizēt informāciju ar mērķi, pirmkārt, nodrošināt fizisku drošību.
Līdz ar to tas pastāvīgi ir noskaņots uz draudīgu stimulu meklēšanu un bīstamu situāciju paredzēšanu.
Pastāvīgi izsvērt un apšaubīt lietas ir prāta dabā, tāpēc, ja runa ir par prāta brīvību, tad diez ko brīvs tas nav.
Tajā pašā laikā prāts ir arī spējīgs aprakstīt un izpaust skaistas domas un ideālus.
Bet skaistums nāk no mūsu gara klātbūtnes.
Prāts ir vairāk kā instruments jeb kalpotājs, kurš vienkārši izpauž mūsu iekšējās pasaules stāvokli.
Mūsu kultūrā ir kaut kā ačgārni sanācis, ka esam šo kalpotāju iecēluši galvenajā tronī.
Gars kā dzīvības spēks caurvij visu eksistenci, tomēr prāts lielu daļu šī spēka nozog savām vajadzībām, uzturot savu ieradumu, baiļu un ierobežojumu sienas.
Rezultātā mūsu gara spēks tiek ieslodzīts un iztērēts, līdzīgi kā upe, kas tiek kontrolēta ar dambju palīdzību.
Tas, kas mums vajadzīgs, ir ne tik daudz brīvība tajā veidā kā to parasti saprotam, bet drīzāk disciplīna, kas palīdzētu prāta nevaldāmo klejošanu noturēt “saprātīgās” robežās, lai gars varētu brīvāk elpot caur mums.
Patiesa brīvība nav kaut kas, ko kāds var piešķirt vai atņemt.
Brīvība mūsos nepiedzimst un nenomirst ārēju apstākļu ietekmē.
Patiesa brīvība ir tas, kas mūsos elpo neatkarīgi no prāta stāvokļa.
Arvien vairāk paļaujoties un uzticoties sava gara Klātbūtnei, brīvība mūsu iekšējā pasaulē pamazām uzzied kā zieds, piepildot prātu un ikdienu ar ziedu aromātu un skaistumu.

Autors: Gints Peleckis