Mums visiem patīk teikuma beigās ielikt punktu. Tas dod pabeigtības un drošības sajūtu. Punkts apliecina, ka kaut kas ir sasniegts un apstiprināts.
Arī ikdienā mēs pastāvīgi neapzināti cenšamies likt punktus visam, kas notiek. Tāda ir mūsu prāta daba – tam ir vajadzīga skaidrība, konkrētība un drošība, lai varētu eksistēt šajā pasaulē. Smadzenes ir būvētas tā, ka tās vispirms visur saskata potenciālus draudus un cenšas paredzēt bīstamas situācijas. Gadu tūkstošiem tas ir bijis svarīgs izdzīvošanas priekšnosacījums. Tomēr mūsu stimulu pārpilnības laikmetā šī signalizācijas sistēma ir kļuvusi pārslogota. Bieži vien stimulu pārsātinājumā smadzenes neatšķir un nepaspēj izfiltrēt, kurš stimuls ir jāņem vērā vairāk un kurš mazāk, tāpēc iespaidi tiek “paslaucīti zem tepiķa” un drošības dēļ trauksme nereti ir pastāvīga.
Lai sabalansētu sevi, ir pamazām jāpieradina sevi justies komfortabli jautājuma zīmē – nezināmajā. Pirmkārt, apsēdies komfortabli un atslābini vēderu. Ļauj elpai būt lēnai un mierīgai. Katru nākamo izelpu padari garāku un patīkamāku.
Otrkārt, pamodini labvēlīgu attieksmi krūškurvja centrā un nedaudz pasmaidi. Ar katru ieelpu esi labestīgs pret sevi un ar katru izelpu paļaujies uz šo labestību. Iespējams, pat jutīsi iedvesmu dalīties ar savu sajūtu – it kā veltīt to pasaulei.
Treškārt, kad telpa sirdī jau ir nedaudz atvērusies, ieklausies tajā! Patiesi ieklausies sevī – īpaši klusuma brīžos pēc ieelpas vai izelpas. Kad uzmanība aizklīst, atgriezies pie elpas, atgriezies pie labvēlības un atkal ieklausies.
Prāts klīdīs prom. No vienas puses, tas vienkārši ir pieradis meklēt drošības apstiprinājumu ārējos stimulos. No otras puses, apziņas virspusē pacelsies tie iespaidi, kas kādreiz tikuši “atlikti uz vēlāku”. Bet meditācijā apziņa pamazām attīrās un mēs rodam patvērumu iekšējās Klātbūtnes pieredzē. Turklāt iekšējā Klātbūtne nav atkarīga no ārējiem apstākļiem un ir nemainīga – neatkarīgi no tā, kas notiek. Mēs vienkārši to neapzināmies, jo esam pieraduši vērst uzmanību tikai uz ārpusi, meklējot sevi stimulos.
Mācēt nolaist vairogu ir tikpat svarīgi kā iespraust zemē karogu. Tā vietā, lai izmisīgi censtos visur likt punktus teikuma galā, ir vērts iemācīties arī ieklausīties sevī.
Meditācija ir māksla paļauties uz nezināmo…
(?)
Autors: Gints Peleckis