Garīgā sirds ir tā vieta krūškurvja centrā, kas elpo kopā ar Visumu.
Tas ir Visuma spēks, kas uztur mūsu dzīvību, tomēr liela daļa šī spēka izsijājas mūsu prāta domu mākoņos, līdzīgi kā saules gaisma netiek līdz zemei mākoņainā dienā.
Domu mākoņi turpinās aizklāt prāta debesis tik ilgi, kamēr mēs tiem pievērsīsim uzmanību.
Tā vietā, lai vērstu uzmanību uz to, kas traucē, mēs varam vērst uzmanību uz to, kas dod spēku.
Lai pamodinātu Visuma elpu savā sirdī, uzliekam uz krūškurvja centra plaukstu vai tā priekšā sakļaujam abas plaukstas.
Iztēlojamies, ka dziļi mūsu garīgajā sirdī atrodas saule.
Ar katru ieelpu mēs ieelpojam no šīs saules, piepildot savu iekšējo telpu ar gaismu.
Savukārt ar katru izelpu šī iekšējā gaisma no krūškurvja centra paceļas uz augšu, izgaismojot prātu telpu.
Ar katru dziļu un mierīgu ieelpu mēs arvien vairāk kļūstam par gaismu savas būtnes kodolā.
Un ar katru lēnu un pilnīgu izelpu mēs ļaujam šai gaismai pacelties virs mums un izgaismot telpu ap mums.
Dažkārt var sākt otrādi – iztēloties sauli virs galvas, ar katru ieelpu ielaižot gaismu savā sirdī, savukārt ar katru izelpu ļaujot gaismai piepildīt telpu savā priekšā.
Tādā veidā prātam tiek dots iztēles uzdevums, neļaujot viņam klīst apkārt.
Savukārt sirds telpai tiek piešķirta apzināta uzmanība, ļaujot garam atraisīties no prāta važām un piepildīt mūs ar Klātbūtni mūsu būtnes kodolā.
Autors: Gints Peleckis