Virs galvas spīd mēness un zvaigznes, bet mūsu garīgā sirds krūškurvja centrā ir kā ezers meža vidū.
Iztēlojies sevi sēžam savas sirds ezera krastā – pilnīgā mierā.
Mēs patiesi ilgojamies padzerties Visuma skaistumu savas sirds spogulī.
Mēness gaisma atspīd ezerā, bet ezers ir nemierīgs un virsma nav skaidra.
Lai vai kas tas būtu bijis, kas sašūpoja ezera virsmu, mēs to vairs nevaram ietekmēt.
Bet mēs varam nogaidīt līdz ezera virsma atkal kļūst skaidra.
Var uzlikt vienu vai abas plaukstas uz krūškurvja, lai labāk sajustu savas garīgās sirds Klātbūtni.
Tas, kas mums ir vajadzīgs, ir miers, labestība un pacietība sagaidīt, kad ezera virsma noskaidrosies.
Elpai jābūt tik lēnai un dziļai, lai ezera virsma pamazām rod iespēju nomierināties.
Mēs patiesi ieklausāmies katrā elpā, kļūstot arvien maigāki un labestīgāki paši pret sevi.
Mēs patiesi ieskatāmies savas sirds spogulī, ar vieglu smaidu vērojot Mēness un zvaigžņu lēno valsi ezera virsmā.
Pamazām, pamazām arvien skaidrāk mūsu sirds ezera spogulī atspīd viss Mēness un zvaigžņu skaistums un mums atliek vienīgi paļauties un vērot.
Autors: Gints Peleckis