Kas ir apziņa?
Apziņu var iztēloties kā lauku, kas aptver ķermeni no pēdām līdz galvas virspusei.
Apziņa var būt arī plaša, brīva un aptvert telpu ap mums, bet pārsvarā tā ir “saslēgta” ķermenī, un jo īpaši galvā.
Mūsu apziņa veido to, ko saucam par sevi, jo mēs esam tas, ko apzināmies.
Lielāko laika daļu apziņa atrodas galvas rajonā, prātā – jo tā ir tā vieta, kur notiek dažādu stimulu uztvere un apstrāde.
Šajā komandcentrā, ko sauc par prātu, veidojas mūsu sajūta par sevi jeb mūsu mazais “es”.
Dažādie impulsi tiek apstrādāti, aprakstīti vārdiem un laika gaitā veidojas indivīds, kuram ir unikāls “rokraksts” ar to, kas viņam patīk, kas nepatīk un attiecīgu uzvedības modeli, kurš pie iespējas veicina patīkamās pieredzes un atstumj nepatīkamās.
Šim mazajam “es”, cīnoties par sevi, apziņas lauks, kuram ir potenciāls būt plašam un brīvam, reducējas uz konkrētām vietām ķermenī.
Mūsu apziņa saraujas, saspringst un kļūst biezāka, kad rīkojamies sava mazā “es” vadīti.
Mēs it kā saspiežam dūri, mēģinot no vienas puses notvert lietas, kas patīk, un atsist tās, kas nepatīk.
Un šādas iekšējās dūres mūsos ir ļoti daudz – jo īpaši prātā.
Savukārt uz prāta spriedzi automātiski reaģē arī ķermenis – jo īpaši vēdera daļa.
Rezultātā mūsu apziņas plašuma potenciāls tiek iztērēts, neapzināti uzturot šo iekšējo spriedzi, kuras cēlonis pamatā ir mūsu iekšējā “es” bailes, alkatība un nedrošība.
Šo iekšējo spriedzi ir iespējams mazināt, apzinoties sevi plašāk – ārpus sava mazā “es”.
Mūsu lielais “ES” nav kaut kas cits un kaut kur citur.
Tas ir tas pats “es”, kurš ir pārnācis no saspiestas dūres stāvokļa uz atvērtas plaukstas stāvokli.
Līdzīgi kā atvērta plauksta ir spējīga gan dot, gan saņemt, tā arī atvērta apziņa balstās uz pieņemšanu un sevis veltīšanu.
Lai mūsu mazais “es” pamazām atraisās un kļūst brīvāks, kaut vai pāris minūtes dienā var mierīgi pasēdēt un veltīt mīlestību pašam sev un telpai ap sevi.
Vismaz uz tām pāris minūtēm dūre atlaidīs tvērienu.
Un, kad plauksta atveras, viņu var uzlikt krūškurvja vidū, lai apziņas centrs no galvas pārnāk atpakaļ sirdī.
Autors: Gints Peleckis