Apziņa ir kā lauks mūsos un ap mums.
Principā lielā mērā var teikt, ka mēs esam šis apziņas lauks, tomēr jāsaprot, ka mūsu apziņas lauks ietver sevī gan to, ko apzināmies, gan arī to, ko neapzināmies.
Apsēžoties klusumā ar sevi, mēs rodam iespēju apzināties to, kas atrodas mūsu apziņas laukā.
Lai gan tajā brīdī apziņa pārtrauc ķerties pie ārējiem stimuliem, pavisam drīz mēs pamanām, ka mūsu iekšējā pasaule joprojām griežas kā karuselī.
Tas notiek gluži vienkārši pēc inerces principa – pavisam nesen bijām savu uzmanību vērsuši uz ārpusi, līdz ar ko apziņas lauks ir piepildīts ar iespaidiem.
Pie tam, pamostas iespaidi, kas līdz šim bija neapzināti.
Ko darīt?
Viens variants ir pielietot gribasspēku un apzināti vērst savu uzmanību uz kaut ko vienu ārpusē – atkal un atkal uzmanību atgriežot pie šī uzmanības objekta.
Tā var būt sveces liesma, mūzika, ķermeņa izjūta vai kas cits.
Šajā gadījumā apziņas lauks, kas ir izpleties uz visām pusēm, pamazām savācas fokusā uz vienu lietu, līdzīgi kā spēcīga kalnu upe.
Otrs variants ir pakāpeniski atlaist jebkura veida turēšanos pie lietām un atrast pamatu vienkāršā vērošanā, pieņemot un ļaujot mūsu apziņā visam būt tādam, kāds tas ir.
Mēs, it kā, vienkārši ļaujam tiem iespaidiem, kas jau ir uzkrājušies mūsu apziņā, izskriet savu skrējienu, līdz tie nogurst un rimstas – galvenais ar labvēlību ļaut visam būt un neiesaistīties ar šiem iespaidiem diskusijās.
Šajā gadījumā apziņas lauks no izplesta stāvokļa pamazām atnāk atpakaļ pie sava sākotnes punkta – sirdī, līdzīgi kā daudzas upes atrod ceļu atpakaļ okeānā.
Abas šīs pieejas var arī kombinēt.
Dažas dienas var sākt ar apziņas savākšanu uz pāris minūtēm, lai šūpošanās būtu mazāka, un vērot kā apziņa pakāpeniski “atgriežas mājās”.
Citas dienas apziņa ir ļoti piesātināta, un jebkura koncentrēšanās tikai sakuls iespaidus vēl vairāk, tāpēc labāk sākt ar labvēlīgu sevis pieņemšanu uz pāris minūtēm, un tad, kad apziņa nedaudz noskaidrojusies un iekšā pamodies kaut kas gaišs, tad var turpināt ar apzinātu savākšanos ap šo gaišumu, to pastiprinot.
Jebkurā gadījumā, apziņai pamazām pārstājot šūpoties iespaidu vējos, tā kļūst skaidra kā tīrs ūdens Saules pielietā dienā.
Autors: Gints Peleckis