Tu vari pabeigt augstskolu.
Tu vari noskriet maratonu.
Tu vari saņemt paaugstinājumu.
Tu vari uzrakstīt grāmatu.
Tu vari piekopt veselīgu dzīvesveidu.
Tu vari darīt daudzas lietas.
Tu pat vari nodarboties ar jogu un meditēt.
Bet joprojām, iespējams, tu neesi laimīgs..
Kāpēc?
Tu taču dari visu pareizi…
Jā, bet iespējams piepildījums un gandarījums neslēpjas “pareizajās” atbildēs. Mūsu prātam ir sava sapratne par to, kas ir labs, kas slikts, un mēs cenšamies rīkoties pēc mūsu vislabākās sapratnes. Bet prātam ir arī nepārvarama tendence pastāvīgi vērtēt un kritizēt.
Kā zaglis, prāts var nozagt prieku no jebkura panākuma, jo tas vienmēr atradīs “kļūdas” un lietas, kas varēja būt izdarītas labāk. Pie jebkuras neveiksmes prāts var nostāties tev aiz muguras un dusmīgi rūkt: “Es taču tev teicu, ka tev nevajag mēģināt! Bet tu neklausīji, un tagad esi pelnījis ciest!”.
Negatīvs prāts ir kā slimība, ar kuru tu esi zaudētājs jebkurā situācijā. Nav nekā tāda, ko tu varētu izdarīt vai neizdarīt, lai gūtu patiesu gandarījumu, jo tavs prāts vienmēr gaidīs izdevīgu brīdi, lai tavu panākumu noniecinātu vai arī tavu neveiksmi palielinātu.
Kāds ir risinājums?
Prāts nav vienīgais no tā, ko varam saukt par sevi. Mēs vienkārši iespējams esam pārāk centušies būt kārtīgi un pareizi, savulaik ienākot pieaugušo pasaulē, un esam aizmirsuši savas sirds pieskārienu. Bērnībā jebkurš notikums ir kā jauns ceļojums, un jebkura nepatīkama pieredze visbiežāk aizmirstas salīdzinoši ātri.
Ja tu sāc savu dienu vispirms piepildot sevi ar savas sirds klātbūtni, tad jebkura tava darbība dienas laikā nāks no veseluma izjūtas un papildinās to.
Ja tu sāc dienu ar caurumu savā sirdī, tad prāts to mēģinās aizlāpīt ar ārējām lietām, savukārt gandarījums no šīm ārējām lietām nekad nav noturīgs un nereti aizved tevi vēl tālāk prom no patiesa piepildījuma.
Mīli sevi un rodi patiesu vēlēšanos būt laimīgam.
Viss pārējais ap tavu sirdi nostāsies savās vietās un tu būsi vesels.
Autors: Gints Peleckis