Cilvēka dzīve ir kā varena upe, kas sākas augstu kalnos un, iziedama visdažādākos līkločus, savu ceļu beidz plašajā jūrā.
No Bezgalīgajām debesīm mēs sākam un Bezgalīgajā jūrā beidzam, kur gars, līdzīgi kā ūdens tvaiki, paceļas no jūras, lai caur mākoņiem atkal uzsāktu jaunu ciklu kalnos.
Liktenis var vest pa visdažādākajiem ceļiem, bet agrāk vai vēlāk mēs neizbēgami atgriežamies tur, kur uzsākām.
Atkal un atkal mums jāatkārto šis ceļš, līdz pārstājam pretoties un iemācāmies prasmīgi plūst kopā ar zvaigznēm un galaktikām.
Katra upe vij savus lokus – tikai reta upe virzās taisni pie galamērķa.
Līdzīgi ir ar cilvēku – mums gribētos domāt, ka mēs izvēlamies savas domas un dzīves plūdumu, bet patiesībā mūsu prāts ir kā neapzināts reflekss, kas svārstās iespaidu ietekmē, savukārt mūsu dzīves plūdumu nosaka šī paša prāta ieradumi.
Dzīvības upe plūst caur mums, līdzi nesot gan patīkamās, gan nepatīkamās lietas un mēs neapzināti mēģinām aizturēt nepatīkamo vai noturēt patīkamo.
Bet viss plūst un mainās, un, mēģinot kaut ko noturēt uz vietas, mēs tikai sašaurināmies un zaudējam spēku.
Necenties neko mainīt – tikai apzinies, pieņem un paļaujies.
Pirmais solis ir mierīgi apsēsties un pārstāt barot apziņu ar ārējiem iespaidiem.
Mēs vienlaicīgi sēžam gan pietiekami taisni, gan arī tik relaksēti, lai varētu atslābināt acu skatienu un vēderu.
Katra elpa plūst lēnā, vienmērīgā un pilnīgā ritmā – tā, lai dzīvības spēks, kurš parasti izsijājas uz ārpusi caur maņām, pamazām uzkrājas sevī.
Atslēga ir labestība pret sevi un ilgas pēc galamērķa – plašā okeāna, kurš izdejo savu dzīvības ciklu caur mums.
Un šādi, ļaujot savam garam uzelpot, pamazām mūsos rodas Telpa.
Telpa, kurā ieklausoties, dzimst klusums.
Telpa, kas atsauc atmiņā to Brīvību, kas ir mūsu būtības pamatā.
Tas ir tas, ko mēs tik izmisīgi cenšamies atrast, plūstot cauri savas dzīves līkločiem.
Mēs meklējam Klātesamību un Piepildījumu.
Bet, kamēr prāts ir izklīdis uz ārpusi, viņš ir sadalīts un miera nav nekur.
Kad prāts pagriežas uz iekšpusi, viņš pārstāj svārstīties un kļūst par trauku dvēseles Klātbūtnei.
Lai vai kādiem līkumiem cauri virzās tava dzīves upe, ļauj tai plūst un paļaujies uz Pirmavotu.
Autors: Gints Peleckis