Meditācijas ceļš ved uz pašatklāsmi. Stāvot šī ceļa sākumā, mēs par sevi zinām ļoti maz, dažkārt pat nezinām neko. Tajā pat laikā var likties, ka sevi pazīstam – zinām, kādas ir mūsu intereses, kāds ir mūsu viedoklis un nostāja dažādos jautājumos un ko vēlamies sasniegt. Taču vai tas patiešām nozīmē, ka sevi pazīstam?
Intereses, viedokļi un ambīcijas ir ļoti virspusēji pasaules pieredzes slāņi. Tik virspusēji, ka, tajos regulāri uzturoties, riskējam sevi pazaudēt nevis atklāt savu patieso būtību. Mēs varam interesēties par jebkuru tematu, par to izveidot un nostiprināt savu viedokli, taču tādējādi mēs tikai barosim un stimulēsim jau tā mūžam nemierīgo un izkliedēto prātu. Mēs varam censties rast gandarījumu dzenoties pēc savām ambīcijām, iegūt apmierinājumu kaut ko sasniedzot un pēc mirkļa atklāt, ka tukšuma sajūta ir atgriezusies.
Vai mēs esam intereses, kuras mainās līdz ar pasaules tendencēm? Vai esam viedokļi, kuru noturīgums un ilgtspēja ir pielīdzināma nestabilai ēkai? Vai esam ambīcijas, kuru piepildīšana prasa lielus iekšējos un ārējos resursus un kuras kulminācijā sagādā vilšanos un neremdināmu izsalkumu? Kas mēs īsti esam un kā varam uzzināt kaut ko vairāk par sevi?
***
“Kas es esmu?” ir eksistenciāla mīkla, kas katram jāatmin pašam. Atrast atbildi, kuru vienlīdz labi pieņems visi prāti, ir neiespējami. Prāta dabā ir racionāli un analītiski meklēt likumsakarības, formulēt idejas un galējo secinājumu padarīt par neapstrīdamu patiesību. Tieši šī iemesla dēļ prāts nav uzticamākais no sabiedrotajiem iekšēji būtisku jautājumu risināšanā, jo kas šobrīd prātam ir neapgāžams arguments, tas nākamajā mirklī kļūst par tā paša (vai jebkura cita) prāta šaubu upuri.
Atbildi uz cilvēcei visbūtiskāko jautājumu “Kas es esmu?” varam meklēt savā intuitīvajā sirdī. Tieši garīgā sirds dod skaidru “es” izjūtu, kas nav saistīta ar priekšstatiem, idejām, pārliecībām vai jebkādiem citiem prāta konstruktiem.
Kad izjūtam garīgo sirdi, mēs pieredzam pastāvīgo un nemainīgo realitāti, kas mūsos mājo. Kamēr prāts cenšas tuvoties realitātei meklējot izskaidrojumu, sirds apjauš sevi kā no realitātes neatraujamu daļu. Šādā izjūtā nav šaubu vai šķirtnes starp morālo un amorālo, pievilcīgo un atbaidošo, vajadzīgo un lieko. Pieredzot mirkli ar sirds acīm, mēs vienlaicīgi nonākam aiz prāta pretstatiem un saskaramies ar savu īstāko daļu. Šādus brīžus, laiku pa laikam, piedzīvo katrs no mums, taču steidzīgajā ikdienā tie paliek nepamanīti.
Apzināti vēršot uzmanību uz savu garīgo sirdi, ar laiku sākam pamanīt, ka tai piemīt tādas īpašības kā miers, prieks un gandarījums. Ja esam neatlaidīgi savā meditācijas praksē, pienāk brīdis, kad sākam apzināties, ka šīs īpašības ne tikai iespējams mūsu iekšējā pasaulē iegūt, bet ka tās ir mūsu patiesā identitāte un ka tajās varam dalīties ar apkārtējiem.
Ja sirds ir dziļa aka ar dzidru ūdeni, tad ar meditāciju varam no akas pasmelties un ienest sirds dzidrumu, svaigumu un skaidrību savā sadzīves pieredzē.
***
Var likties, ka meditācijas ceļš ir grūts un garš, ka parastam cilvēkam to nav iespējams iet, ka nepieciešams būt izredzētam vai ka ar meditāciju nodarbojas dīkdieņi, kuri nespēj atrast savu vietu sabiedrībā. Kaut arī meditācija ir darbs ar sevi dzīves garumā un šis darbs dažkārt tiešām var būt grūts, tas tomēr nav nekas neparasts un nepastāv ārpus praktiskuma robežām.
Ikvienam cilvēkam savā dzīvē nākas sastapties ar situācijām, kurās grūti rast risinājumu, cilvēkiem, ar kuriem grūti sadarboties un apstākļiem, kurus nevar ietekmēt. Šādas pieredzes ir ikkatram neatkarīgi no tā, vai viņš meditē vai nē. Meditācijas praktiskums atklājas tajā, ka meditācijas process ir ļoti vienkāršs, taču ieguvumi no tā ļoti būtiski un pamanāmi ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti. Situācijas, cilvēki un apstākļi, ar kuriem mums nepieciešams mijiedarboties, sāk atklāties pavisam citā veidā, jo mūsu perspektīva uz šīm lietām, pateicoties meditācijai, mainās.
Meditācija ir kā maratons. Gara distance? Absolūti. Grūti pārvarama? Nenoliedzami. Taču katrs maratons sākas ar vienu soli un finiša līniju sasniegt iespējams tikai liekot vienu soli aiz otra. Līdzīgi ar meditāciju – darbs ar sevi sākas ar vienu elpu. Ieelpa un izelpa mijas. Izelpa kļūst par nākamās ieelpas sākumu līdz attopamies, ka vairs nav robežu starp elpām, bet ir viena kosmiskā elpa un mēs elpojam vienā ritmā ar to.
Autors: Emanuels