Mācoties meditāciju, ikdienas praksē var būt periodi, kad šķiet, ka nekas nesanāk. Liekas, ka tikko viss taču bija labi – meditācijas laikā jutu mieru un iekšēju piepildījumu, pēc meditācijas jutu patīkamu vieglumu un ikdienā man bija mierīgāks, savāktāks noskaņojums. Taču tagad meditācijas laikā prātā šaudās visdažādākās domas, nosēdēt mierīgi nav iespējams un visu laiku gribas skatīties pulkstenī, bet pēc meditācijas uzreiz manī ienāk ikdienas raizes un steiga (vai varbūt tā nav mani atstājusi visu meditācijas laiku).
***
Ikdienā praktizējot meditāciju, mēs ik pa laikam sastopamies ar šādām pieredzēm un ejam cauri šādiem periodiem. Kad pieņemam, ka meditācija ir vēl viena prasme, kuru apgūstam, nevis kaut kas, kas pašā sākotnē notiek bez īpašas piepūles, tad paraudzīties uz neveiksmēm un brīžiem, kad neizdodas, paliek vieglāk. Tāpat, kā jebkuras iemaņas, arī meditācijas prasmes apgūšanai nepieciešams laiks, pacietība un regulāra vingrināšanās. Ja mācāmies jaunu valodu, jāvelta laiks vārdu krājuma un gramatiskās struktūras apgūšanai, dzirdes “uzspicēšanai” un jātrenē spēja pārvarēt biklumu, lai, pat kārtīgi neizprotot jaunās valodas likumības, varētu iesaistīties dialogā. Ja gribam iemācīties, kā pagatavot garšīgu ēdienu, mums neizbēgami sanāks kaut ko piededzināt, pārsālīt, pārvārīt vai galu galā pat aizmirst uz plīts. Tieši mūsu neatlaidīgie mēģinājumi attīsta spējas tekoši runāt valodā, kuru apgūstam, un aizved pie baudāmas maltītes, ko likt galdā viesiem.
***
Ir cilvēki, kuri meditējot nereti saņem dziļas iekšējas pieredzes, taču tajā pat laikā ir cilvēki, kuri, pat meditējot vairākas dekādes, ārpus sevis / pāri sev esošo piedzīvo tikai reizi vai divas. Tāpat ir arī ar mieru, prieku un atvērtību, kuru jūtam meditācijā. Ir cilvēki, kuri šīs īpašības izjūt teju katru reizi, kad meditē, un ir cilvēki, kuri savā ikdienas praksē tās izjūt periodiski. Neviens no gadījumiem nav labāks vai sliktāks, neviens no tiem nenorāda, ka prakses kvalitāte ir augstāka vai zemāka. Uztverot meditācijas pieredzes par vienīgo mērauklu, pēc kuras noteikt meditācijas kvalitāti, pastāv iespēja, ka, tiklīdz pieredžu plūsma apstāsies, ikdienas meditācija iegūs pelēkas vienmuļības nokrāsas. Tas, savukārt, var novest pat pie prakses neturpināšanas.
***
Dažkārt var likties, ka meditācijā nekas nenotiek – ka mēs bezjēdzīgi kaujamies ar savām domām, ka meditācijai atvēlētais laiks tiek “atsēdēts” un ka process ir kļuvis par tukšu rituālu, bez kura varētu iztikt. Prāts var mēģināt mūs pārliecināt par to, ka vienkāršas sēdēšanas vietā mēs varētu būt daudzās citās vietās un paspēt izdarīt daudz citu lietu ar lielāku pievienoto vērtību. Kaut arī var likties kārdinoši ieklausīties prāta sniegtajā redzējumā, pirms sekot tā sniegtajam padomam, der nedaudz iepauzēt un izvērtēt vai tiešām “tukšais rituāls” ir tik tukšs kā šķiet.
Varam palūkoties uz to sevis versiju, kura (pirms mēneša / gada / desmit gadiem) atradās meditācijas ceļa sākumā un to kura šobrīd cīnās pati ar sevi. Ja būsim patiesi pret sevi, noteikti atklāsim, ka ir notikušas pārmaiņas. Varbūt esam disciplinētāki, varbūt mierīgāk uztveram sevi un pasauli, varbūt esam patiesāki un ar lielāku mīlestību attiecamies pret sevi vai varbūt mūsu veselība ir būtiski uzlabojusies.
Pārmaiņas, kas mūsu dzīvē notiek, pateicoties meditācijai, ir neiespējami novērtēt īstermiņa periodā – kvalitatīvas pārmaiņas ir ilgtermiņa darba rezultāts. Tas ir līdzīgi kā situācijā, kad, trenējoties skriešanas sacensībām, esam nomērķējuši uz konkrētu laiku, kurā vēlamies veikt distanci. Ikdienas treniņos var likties, ka ātrums neuzlabojas, taču pēc dažiem mēnešiem, piedaloties kārotajās sacensībās un šķērsojot finiša līniju iecerētajā laikā, redzam, ka ieguldītais laiks un enerģija ir atmaksājusies. Vēl to var salīdzināt ar atbrīvošanos no liekā svara. Ja katru dienu, skatoties spogulī, ceram ieraudzīt tievāku atspulgu raugāmies pretī, mēs noteikti neredzam progresu. Taču, kad pēc vairāku mēnešu neatlaidīga darba izdodas aizpogāt bikses, kuras pagājušajā gadā nevarēja uzvilkt, mēs saprotam, ka pūles nav bijušas veltīgas.
***
Izjūtas un pieredzes meditācijā ir dažādas. Dažkārt tās ir patīkamas, citkārt nevaram tās ciest. Dažkārt prātā nav domu un katra doma, kas grib ienākt, atduras pret sienu. Citkārt domas moca no brīža, kad sākam domāt par meditāciju, līdz brīdim, kad ceļamies augšā no meditācijas vietas, lai dotos savās ikdienas gaitās.
Jebkuras izjūtas, emocijas un domas (vai to neesamība), ko pieredzam, ir daļa no procesa. Nav tā, ka “šeit ir meditācija, bet šeit ir domas un viss pārējais”. Viss, kas notiek, ir nesaraujami saistīts savā starpā. Mēdz gadīties, ka, lai tiktu saules apspīdētā pļavā, mums ilgi ir jāiet pa mežu un jāiestaigā jaunas takas. Taču tas, ka sauli neredzam, nenozīmē, ka saules nav. Tas, ka šobrīd mums jāspiežas cauri zariem, nenozīmē, ka netiksim plašā, brīvā vietā, kur varēs dziļi ieelpot un priecāties par skaidrām debesīm.
Varam iedomāties upes plūdumu. Upe plūst savā gultnē – vietām tās krasti ir augsti un gandrīz nesaskatāmi, bet citviet pie upes var pienākt un pasmelt ūdeni. Ir vietas, kurās krasts ir nekopts, un piemēslots, taču ir arī vietas, kuras ir iekārtotas tā, lai upes krastā varētu pasēdēt un pavērot upes gaitu. Ja upe, savā ceļā ieraugot piemēslotu krastu, apstātos un teiktu, ka tālāk nedosies, tad nesasniegtu vietas, kurās cilvēki rūpējas par krasta tīrību un skaistumu. Taču upe turpina plūst, neatkarīgi no tā, kā izskatās krasts. Tā turpina plūst līdz sasniedz savu mērķi – jūru.
Kad mūsu meditācijas prakses pamatā ir patiesa tiekšanās pēc labākas, skaidrākas un īstākas sevis versijas un kad neatlaidīgi turpinām ceļu neskatoties uz grūtībām, ar kurām sastopamies, mēs spējam redzēt pāri mirklīgiem sarežģījumiem.
Kad tu apņemies
Drosmīgi stāties pretī
Grūtībām, kas stāv tavā ceļā,
Tev par lielu pārsteigumu
Grūtības pašas padodas.
Šrī Činmojs
Raksta autors: Emanuels