Iekšējais skatiens ir noteikts un apņēmība nesatricināma. Pirms doma ienāk prātā tā atduras pret vairogu, kurš neļauj tai iegūt konkrētas aprises. Viss fokuss ir garīgajā sirdī – brīvības, skaidrības un miera izjūta ir uzmanības centrā un piepilda iekšieni. Atsevišķi mirkļi ir kļuvuši par vienu, mūžam esošu, “tagad”. Šis brīdis ir pilnīgs.
Ir pagājusi pusstunda. Sakļauju plaukstas pie garīgās sirds un trīs reizes atkārtoju mantru “Omm”. Noliecu galvu un paklanos savam iekšējam “es”.
Kad ceļos kājās, “uzpeld” domas par rūpēm, kas jāvelta mājiniekiem, gaidāmo darba dienu un citām sadzīviskām lietām. Es ķeros pie darba – ātri uzmetu olas uz pannas, steidzu apģērbties (vienlaicīgi griežot dārzeņus omletei un rūpējoties, lai tā nepiedeg, kā arī uzliekot vārīties ūdeni kafijai), ielieku kaķa bļodiņā pēdējās konservu atliekas, pēdējā brīdī nogriežu uguni zem pannas. Traukiem šķindot, cenšos aizpogāt bikses un saucu mājiniekus pie brokastu galda, iestrebju neievilkušos kafiju, iestumju māgā gandrīz piedegušo omleti, paķeru darba somu un, redzot nedaudz izbrīnītus mājiniekus nākam galda virzienā, izsteidzos pa durvīm…
Pag, pag, pag, bet kur tad palika meditācijā gūtais miers?
***
Miers, ko izjūtam meditācijā, ir piepildošs, taču, kad dodamies ikdienas gaitās, šķiet, ka tas paliek pie meditācijas altāra vai arī ļoti ātri “iztērējas”. Kā izjust tā klātesību ikdienas gaitās un vai tas maz ir iespējams? Īsā atbilde ir “jā, tas ir iespējams”. Atbildes garā versija ir “jā, tas ir iespējams, ja rūpējamies par to, lai iegūtais miers netiktu “izšķiests”.
Domas par sadzīves norisēm ir saprotamas un attaisnojamas – mums ir jārūpējas par sadzīvi un jādodas uz darbu. Tomēr bieži vien šīs domas mūs ierauj ikdienas procesu virpulī ātrāk nekā paspējam izelpot un pēc neilga laika attopamies, ka mūs pārņēmis ierastais satraukums.
Viena lieta, kas var palīdzēt ilgāk saglabāt meditācijā gūto miera noskaņu, ir rīta rutīnas izveidošana.
Pēc meditācijas var atvēlēt nedaudz laika garīgas literatūras lasīšanai. Prātam ir tendence ātri atgriezties savos ierastajos domu modeļos, “izkaisīt” uzmanību uz notikumiem ārpasaulē un mums ir tendence sekot prāta vilkmei. Garīga, iedvesmojoša literatūra pēc rīta prakses palīdzēs prātā uzturēt vieglāku noskaņojumu un virzīt uzmanību uz iekšējo pasauli.
Tāpat, ja iespējams, var pavingrot vai iziet paskriet. Skriešana ir īpaši laba, jo tās savdabīgajai vienkāršībai (tikai jāliek viena kāja priekšā otrai) ir spēja izkliedēt domu mākoņus un izraisīt spontānu meditācijas stāvokli. Taču, ja skriešana neuzrunā, var mēģināt nūjošanu, soļošanu, riteņbraukšanu, peldēšanu u.c. Galvenais ir darboties veidā, kas ir patīkams, nevis regulāri sevi piespiest darīt kaut ko, kas izraisa riebumu.
Veltot laiku ķermenim, mēs gan rūpējamies par tā veselību (kustoties aktivizējas asinsrite un asinis tiek piegādātas gan muskuļiem, gan smadzenēm, izdalās endorfīni, kas uzlabo garastāvokli, spēju koncentrēties u.c.), gan izmantojam gribasspēku. Tā mēs ņemam virsroku pār prāta dabisko tendenci klaiņot un satraukties un apzināti pārvaram mentālo un emocionālo pretestību, ar kuru katru dienu, bieži pat neapzinoties, cīnāmies.
***
Vēl viens būtisks apstāklis, kas negatīvi ietekmē mūsu iekšējo savāktību, ir pastāvīgi ienākošie viedierīču paziņojumi. Vienmēr kāds grib mums ko pārdot, paziņot par šodienas jubilāriem, palielīties Instagramā ar savas dzīves aktualitātēm vai jebkā citādi piesaistīt mūsu uzmanību. Ja atsaucamies uz šiem stimuliem nedomājot, mēs zaudējam daļu no rāmuma, ko meditācijā ieguvām. Savukārt, ja varam savu iesaisti virtuālajā pasaulē novilcināt pēc iespējas tālāk no pamošanās brīža, tas arī būs labvēlīgi mūsu apzinātībai.
***
Viss minētais ir pieredzē balstītas idejas, taču galu galā katram pašam ir jāizvērtē, kādas ir laika resursu iespējas un personīgie apstākļi. Ja pēc meditācijas ir iespēja vēl kādu brīdi pašam ar sevi pabūt nesteidzīgā noskaņā, ļaut sev iejusties priekšā esošajā dienā, tas ir vairāk nekā pietiekami.
Vienmēr būs apstākļi un situācijas, kas izaicinās mūsu spēju saglabāt mieru, pacietību un pazemību. Tieši meditācija ved mūs cauri pasaules nedrošajiem ūdeņiem – parāda, kā tajos peldēt izmanīgi, ar patiesu pārliecību par sevi un nezaudējot nosvērtību.
***
Vairāk ideju par to, kā ikdienas darbos un burzmā saglabāt skaidru skatījumu vai to atsvaidzināt, var atrast arī rakstā “Palikšana labā apziņā”.
Autors: Emanuels