Meditācija skrienot

Modinātājs nozvana pulksten piecos trīsdesmit. Skaļas žāvas un stīva izstaipīšanās. Rokas izberzē acis un prātā iespiežas doma “skriet absolūti negribas!”. Kāds laiks paiet sēžot zem segas un kaujoties ar domām.

Priekšā darba diena un ir skaidrs, ka, ja nesanāks paskriet tagad, tad vakarā noteikti negribēsies…  Tomēr… var dzirdēt, ka ārā līst. Samirkt galīgi negribētos. Ja atskries ar salijušām drēbēm, paies ilgs laiks, lai kārtīgi sasiltu. Vakar solīja spēcīgu vēju – ja tagad skries, liela iespēja, ka saaukstēšanās būs klāt. Varbūt, ka šodien varētu neskriet un lēnā garā pagatavot kafiju, mierīgi uzsākt dienu. Tas būtu labs dienas sākums…

Tas viss tiešām šķiet saprātīgi un pat… kārdinoši. It īpaši tāpēc, ka pēdējā laikā ir skriets katru dienu. Gandrīz vai brīvdienu prasītos, un… nē! Pieredze rāda, ka, dienu iesākot sportiskā garā, ir vairāk mundruma. Rīta skrējiens, tomēr, ir ļoti svarīgs un ir diezgan droši, ka bez tā dienai pietrūks dinamisma, pozitīvas enerģijas un skaidra skatījuma. Galu galā – izejot nekas netiks zaudēts. Būs tikai ieguvumi!

Kājas pārkaras pāri gultas malai un pēdas negribīgi pieskaras grīdai. Tā ir auksta un nepatīkama.  Vēl jo vairāk iemeslu nedaudz ilgāk pasēdēt zem segas, lai… Nē! Viss! Pietiek!

Pa auksto grīdu kājas aizšļūc līdz vannas istabai. Auksts ūdens skalojas acīs, ausīs un samitrina skaustu un plecus. Kaut prāts noskurinās, acis atveras plašāk un domas nedaudz noskaidrojas – ja jau izdevās atstāt gultu, var droši ķerties pie šortiem, krekla un botām.

Pie durvīm ar botām kājās un nodurtu skatienu sākas kārtējais strīds ar domām, taču nu jau vairs atkāpšanās ceļa nav – galvenais ir padarīts un tagad tikai jātiek pāri slieksnim. Atslēga noskrapst slēdzenē un pēc brīža plaušās ieplūst svaigais rīta gaiss. Ārā ir kluss – vienīgais, ko var dzirdēt, ir vientuļš vārnas ķērciens un garām braucoša mašīna uz blakus esošās ielas. Pagalms ir tukšs un retos logos var redzēt degam gaismas.

 

Sporta pulkstenī atskan starta pīkstiens un kustība sākas. Kājas ir nedaudz smagas un soļu speršana prasa nelielu piepūli. Elpa ir saraustīta un neklausa gribai, taču tas nav nekas pārlieku dīvains – ik pa laikam gadās šādas grūtības. Parasti paiet dažas minūtes līdz elpošana sakārtojas.

Luksoforā spīd sarkanā gaisma, taču iela ir pilnīgi tukša un nav iemesla gaidīt zaļo signālu. Kājas paliek vieglākas, taču soļi joprojām ir nedaudz lempīgi. Uz sejas pilina lietus un nāsis jūt zemes mitrumu. Pretim braucošas mašīnas lukturis iespīd acīs. Kādu mirkli apžilbums traucē kārtīgi saskatīt priekšā esošo ceļu.

***

Galvu un plecus pamazām pārņem siltums. Uz muguras izspiežas sviedru pilītes.

Soļi seko viens otram. Ieelpa nomaina izelpu. To mijai ir savs ritms – tās nepiespiesti pāriet viena otrā. Soļi saskaņojas ar elpas ritmu līdz kļūst par vienu plūdumu. Roku un kāju kustības ir koordinētas, taču notiek pašas par sevi – tās nav nepieciešams apzināti izraisīt. Mugura ir taisna, galva – mierīga, acis vairs nežilbst un skaidri raugās uz priekšu.

No spēcīgas smidzināšanas lietus pāraug nelielā lietusgāzē, tomēr tas skrējienam netraucē. Ķermenis ir silts, kājas kustās viegli un prātā nav nevienas domas – tas ir kristāldzidrs.

Pēdējie metri un apgriešanās ap savu asi, lai skrietu atpakaļ uz mājām. Ir patīkami zināt, kad ir sasniegts pusceļš un kad var kāpināt ātrumu. Lai patiešām kārtīgi pamostos, nedaudz vairāk jāpapūlas.

***

Ritmiskas elpošanas pavadībā gari, spēcīgi soļi nes ķermeni uz priekšu.

Spēcīgais lietus sitas sejā un noskalo sviedrus, kas aumaļām plūst no pieres, muguras un vēdera. Ūdens aiznes prom visas šaubas, satraukumu un nepārliecinātību. Noskrietie kilometri atgādina par apņēmības spēku. Katrs solis ir uzvara, katrs mirklis ir uzvara.

Palicis pavisam nedaudz. Ātrums uzkāpj līdz augšējai robežai un pēdējie divsimt metri paskrien elšot, pūšot un neļaujot tempam kristies.

***

Apstājoties ir grūti atgūt elpu un augšstilbos jūtamas noguruma sāpes, taču padarīta darba sajūta stāv pāri visam.

Gar ielas malu izdziest laternas. Tālumā aiz tumšajiem mākoņiem var redzēt zilu debess pamali.

 

Autors: Emanuels