Pasaules simfonija

Pasaule ar tās cilvēkiem ir kā vērienīgs koncerts. Katram cilvēkam ir savs instruments un partija, kas jāspēlē. Kaut katrs instruments atšķiras, to dažādie skanējumi veido vienu simfoniju. Savrupas melodijas brīžiem savijas vienā – ietur vienu tonalitāti un salāgo uzsvarus. Citkārt partijas, stingri ievērojot konsonansi, dodas katra pa savu ceļu. Vienubrīd, apklustot vijolēm, klavieres iznāk priekšplānā ar augstiem toņiem un nepārprotamu vēstījumu par muzikālā plato sasniegšanu. Tomēr jau pēc mirkļa seko kritiens un klavieru spēlē augstie toņi strauji mijās ar zemajiem, atskan kontrabasi un šķind šķīvji.

Pasaules simfonija mūžīgi mainās, taču neviens kāpums un kritums, neviens šķietami disonējošs tonis vai nevērīgi izspēlēta frāze nelauž kopīgo harmoniju. Orķestris ir viens vesels un visi tā dalībnieki pielāgojas pat vissīkākajām izmaiņām skanējumā. Visus mūziķus vieno kopīgs pārdzīvojums, kas, tiecoties uz ārpusi, rod dažādas izpausmes.

Mēdz gadīties, ka atsevišķi instrumenti simfonijas laikā ir nospēlējuši savu lomu un vairs nav dzirdami, taču to vietu ieņem citi, kas piešķir skaņdarbam svaigu interpretāciju un maina tā plūdumu. Neatkarīgi no tās virziena un straujuma, kā viļņi pilnmēness naktī mūzika tiecas uz Zelta krastu.

***

Katram cilvēkam ir kas īpašs, unikāls, ko piedāvāt pasaulei, bet mēdz gadīties, ka nezinām, ko vēlamies dzīvē darīt un jūtamies kā kuģis bez kursa vai bērns, kas pazaudējis māti. Mēs meklējam virzienu, kurā doties vai lietu, ar kuru nodarboties, bet risinājuma nav. Var pat šķist, ka gandarījums dzīvē ir neiegūstams un esam nolemti vienmēr būt nepiepildīti.

Kad sākam uzcītīgi un pacietīgi meditēt, ar laiku mūsu snaudošie talanti pamostas un paši sāk mums rādīt virzienu un ceļu. Meditācija uzskaņo iekšējo dzirdi, kas ļauj saklausīt pasaules simfonijas avotu. Jo skaidrāk mēs dzirdam avotu plūstam jo dzidrāka paliek mūsu spēlētā mūzika. Potenciāls, kas bijis sēklas formā, sāk dīgt un dzīt saknes, lai lēni, bet neatlaidīgi augtu par lielu, spēcīgu koku, kas piedāvās savus augļus un iespēju karstā dienā patverties pavēnī.

Autors: Emanuels