Dažādos laikos, dažādās vietās un dažādās kultūrās cilvēki vienmēr ir mēģinājuši rast dzīvē atbildes uz eksistenciāli nozīmīgiem jautājumiem: kāda ir dzīves jēga, kāds ir dzīves mērķis, kāpēc mēs esam?
Arī mūsdienās, kad dzīves ritms ir ļoti straujš un izjūtam mūžīgo aizņemtību, mēs reizēm uz brīdi apstājamies, ieelpojam nedaudz dziļāk un aizdomājamies – kāpēc mēs dzīvojam tā, kā dzīvojam?
Mēs visi šajā pasaulē nākam vienlīdzīgi – kaili, raudoši un neaizsargāti. Tomēr daži no mums piedzimst bagātās ģimenēs, daži – nabadzīgās, citi piedzimst izglītotās ģimenēs, citi – ģimenēs, kur cilvēki dara vienkāršus darbus. Cilvēki ienāk šajā pasaulē lielās, trokšņainās pilsētās, nomaļos lauku ciematos, tuksnešainās un karstās vietās, aukstos kalnu apgabalos, vietās, kur ir miers, un vietās, kur notiek karš; ģimenēs, kur bērni tiek gaidīti un loloti, un ģimenēs, kur bērni ir tikai kā apgrūtinājums vecākiem; ģimenēs, kur valda mīlestība, un ģimenēs, kur svarīgas ambīcijas; ģimenēs, kur vecāki bērnam dod brīvību izvēlēties, ko darīt ar sev atvēlēto laiku šajā pasaulē, un ģimenēs, kur vecāki mēģina uzspiest savu skatījumu un uzskatus par to, ko nozīmē nodzīvot labu dzīvi.
Bet vai laiks, vieta un apstākļi, kuros mēs esam uzauguši un šobrīd dzīvojam, patiešām ir tik
spēcīgi un mūs sasaistoši, lai noteiktu, vai mums būs iespēja dzīvē piepildīt to sapni, kurš ir bijis dzīvs katrā cilvēkā tūkstošiem gadu un kurš, ļoti iespējams, caurstrāvos katra cilvēka dzīves lēmumus līdz pat laika galam? Sapni, ko var iztēloties bezgalīgi daudzos veidos; sapni, kas ir šķietami tepat ar roku aizsniedzams, bet kas vienlaikus reizēm liekas tik tāls un netverams; sapni, ko mēs gribētu piepildīt “šeit un tagad”, bet kas nav piepildāms, vien izdzīvojams; sapni, pēc kura mēs tiecamies ārēji, bet vēlamies gūt iekšēji; sapni, kas padara cilvēku par cilvēku un padara dzīvi par dzīvi – sapni būt laimīgiem un brīviem savās sajūtās.
Bet vai tiešām iespēja piepildīt šo laimes un brīvības sapni būtu atkarīga no tā, kā mums ir veicies dzīves loterijā, izlozējot laiku, vietu un apstākļus, kuros mums būt šajā pasaulē? Reizēm, kad dzīvē nepiepildās mūsu gaidas un vēlmes vai kad nākas iet cauri kādiem dzīves pārbaudījumiem, tā var likties. Tomēr varbūt mēs vienkārši nezinām pareizo veidu, kā tiekties pēc šī sapņa piepildījuma? Varbūt centieni atrast laimi un brīvības sajūtu tikai ārējās lietās ir kā sekošana maldugunīm, kuras padara mūsu dzīvi par apburto loku, kur šī sapņa piepildījums vienmēr liekas tikai rokas stiepiena attālumā, bet kur tas tomēr pēdējā brīdī vienmēr izslīd no mūsu plaukstām.
Varbūt vienīgais, kas nepieciešams, lai mēs sāktu izdzīvot šo laimes un brīvības sapni, ir uz brīdi nolikt malā visu mūsu dzīves ārējo lietu un apstākļu kopumu, kas vienmēr nodarbina mūsu prātu un nosaka mūsu emocijas, un veltīt nedaudz laika sev. Veltīt nedaudz laika, lai patiesi ieskatītos sevī; veltīt nedaudz laika, lai patiesi sajustu sevi; veltīt nedaudz laika, lai mācītos ieraudzīt, kas mēs esam aiz visu mūsu dzīves situāciju un apstākļu kopuma, kas mēs esam aiz visām mūsu dzīves situāciju un apstākļu radītajām domām, idejām un emocijām.
Lai cik pārsteidzoši tas nebūtu, bet aiz tā visa atklājas, ka mēs paši savā dziļākajā būtībā esam sava sapņa piepildījums, mēs paši esam tas, ko mēs dzīvē tik izmisīgi meklējam un pēc kā mēs tik ļoti alkstam. Mēs paši esam savas laimes un brīvības avots, kuram mēs esam ļāvuši aizaugt, cenšoties rast šī avota veldzi tikai ārējās lietās un vienmēr ērtākos apstākļos. Turklāt tikai tad, ja mēs apstāsimies, lai ieskatītos dziļāk sevī, ja mēs apstāsimies, lai sajustu šī laimes avota veldzi vispirms iekšēji mūsos pašos, tas spēs ieplūst arī mūsu ārējā dzīvē – prātā, emocijās un ikdienas situācijās.
Bet kā gan lai mācās sajust un piedzīvot savu dziļāko “Es”? Kā lai mācās redzēt cauri savu domu un emociju miglai, kura reizēm šķiet kā nesatricināma siena? Kā lai mācās to, kas ir šķietami tik absurdi vienkāršs, bet tajā pašā laikā prātam nesaprotams, – sajust sevi, savu dziļāko būtību?
Atbilde ir – mācoties meditāciju.
Kas ir meditācija? Meditācija ir vienlaicīgi ieniršana mūsu iekšējā klusumā un mūsu iekšējā klusuma ienešana mūsu domās un emocijās. Meditācija ir ceļojums mūsu pašu iekšējā pasaulē un atbilde uz mūžsenajiem jautājumiem par to, kas mēs esam un kāda ir dzīves jēga. Meditācija ir dzīvošana iekšējā harmonijā pašam ar savu dabu, savu prātu un savām emocijām, kā arī dzīvošana ārējā harmonijā ar citiem cilvēkiem, draugiem, kolēģiem un ģimenes locekļiem. Meditācija ir būt laimīgam un piepildītam neatkarīgi no laika, vietas un apstākļiem, kuros mēs dzīvojam.
Sapnis būt laimīgam un brīvam var tikt izdzīvots bezgalīgi daudzos veidos, no kuriem katrs ir unikāls un neviens nav nepareizs. Tāpat ir arī ar meditāciju. Pasaulē nav divu vienādu cilvēku, tāpēc arī nebūs divu cilvēku, kuriem meditācijas pieredzes būs vienādas.
Visi raksti sadaļā “Meditācija”