Mūžība nevar mūs ieskaut, kamēr turamies pie sava ierobežotā “es” sīkumiem.
Mēs visi esam kā vilnis okeānā, kā lapa kokā – katrs ar savu unikālo izpausmi.
Bet, lai cik varens būtu vilnis vai cik skaista būtu lapa, tā dzīvību smeļas no sava Pirmavota.
Dzīvības spēks un gars jau elpo caur mums – kad pārstājam ķerties pie tā, kas pastāvīgi mainās, varam vieglāk uzelpot kopā ar to sevī, kas ir nemainīgi klātesošs.
Mums patīk spēlēt savas lomu spēles vairāk nekā apzināties savas patiesās dabas tīrību, jo, lai nonāktu līdz tai, vispirms bieži vien jāiziet cauri saviem sāpju mākoņiem, kurus paši vien esam ap sevi savilkuši.
Mēs it kā mēģinām sasildīties ar šiem mākoņiem kā ar segu – ar lietām, ko saucam par sevi. Bet tajā pašā laikā liedzam paši savai iekšējai Saulei izgaismot un sasildīt mūs.
Katram ir unikāls veids, kā plūst kopā ar okeāna viļņiem un elpot kopā ar koku lapām. Ir jāieklausās… bez tā nevar… vairs jau nevar…
Mūsu mazās lomu spēles vairs nedod piepildījumu. Pienāk laiks, kad katrs no mums ir kļuvis gatavs tai lomai, ko sagatavojusi dvēsele. Ne vienmēr tas nozīmē mainīt to, kas tu esi ārpusē. Bet pavisam noteikti – jo vairāk apzinies, kas esi savas esības kodolā, jo vairāk caur tevi var izpausties Pirmavota Bezgalība savā neatkārtojamā veidā.
Okeāns izpauž savu spēku caur katru vilni atkal un atkal no jauna. Koks atklāj savu skaistumu ar katru jaunu lapu. Lai vai kā vilnis un lapa censtos turēties pie savas formas, tiem galu galā ir jāpadodas.
Un kur tad viņi pazūd? – Vilnis atkal kļūst par Okeānu, lai atgrieztos ar jaunu spēku un formu. Lapa nokrīt un sadalās augsnē, no kuras koks smeļas savu dzīvības spēku, lai radītu jaunu dzīvību.
Mūsu dzīve nav cipari pasē. Dzīve rit un piedzīvo sevi atkal un atkal no jauna ar katru jaunu vilni un katru jaunu lapu. No Bezgalības uz Bezgalību.
Autors : Gints Peleckis