Patiesi – ar kustību nevar sasniegt nekustīgo, tāpēc nav vērts ar prātu censties aizsniegties līdz klusumam sevī. Tomēr, ja prātu atstāj savā vaļā un gaida, kamēr norimst maņas un iespaidi, – tā ir tikai medaļas viena puse.
Jā, izelpā ir jāatlaiž tas, ko tur, un pāri paliek realitāte. Bet, ja iepriekš savā ierobežotajā realitātē ieaicina Dievišķā klātbūtni, tad iespaidi “sakārtojas” un nomierinās ātrāk – līdzīgi kā mazi metāla gabali savācas ap magnētu. Turklāt – un tas, iespējams, ir vēl svarīgāk – tiek noņemta liela daļa atbildības, ko ego sevī tur, cenšoties “praktizēt” un būt noteiktā “garīgā” lomā vai uzdevumā.
Ar Dievišķā klātbūtni ienāk patiesums, pazemība un vienkāršība, kas stipri atvieglo ceļu.
Var sākt ar lūgšanu – gluži kā bērnībā, raugoties zvaigznēs. Patiesa lūgšana saīsina ceļu līdz kalna virsotnei. Tālāk jau pašu elpu var pārvērst par lūgšanu.
Ieelpā tu atveries Dievišķā Klātbūtnei un izelpā atslābinies un paļaujies uz To. Starp ieelpu un izelpu ir pauze, kurā tu vienkārši esi…
Patiesi ieelpo un pieaicini savas dvēseles klātbūtni – lai tā apsēžas tavas apziņas tronī ego vietā. Pēc tam patiesi un līdz galam atslābinies izelpas laikā, atlaižot visu, ko turi, lai tu pamazām kļūsti vairāk par to, kas tu esi Visaugstākā svētībā un savas dvēseles kodolā, nevis esi tas, kādu tu centies sevi padarīt sava ego izdzīvošanas skrējienā.
Arī ikdienā – atkal un atkal starp ikdienas darbiem atgādini sev par Klātbūtni: lai Tā ieskauj tevi kā silta, droša sega. Lai tas, ko tu dari, ir balstīts mierā un sasilda pasauli, kas ir nosalusi, sevi meklējot putekļos.
Pa dienu neatstāj prātu novārtā – lai prāts aktīvi noskaņojas uz Dievišķo un tad Klātbūtnes siltumā padodas un saplūst ar sirdi.
Patiesi – jebkura prāta aktivitāte tikai pastiprina prātu. Bet, ja vien prāts aktīvi nenoskaņojas uz augstākas realitātes klātbūtni, tad tam nekas cits neatliek kā vien griezties pašam ap sevi.
Ir izelpas ceļš, kurā tu atlaid to, kas tu neesi, un dabīgā veidā atgriezies pie tā, kas tu esi. Un ir ieelpas ceļš, kurā tu atveries tam, kas esi, un ļauj sevi piepildīt un virzīt.
Kāpēc gan neļaut abiem pateikt to, kas tiem jāpasaka, aizvedot tevi līdz ceļa galam – līdz tam, kas esi?
Reizēm tev vispirms ir jāatlaiž, lai atvērtos brīva telpa. Reizēm tev vispirms ir jāsaņem, lai rastos pamats nepastāvīgā telpā.
Jebkurā gadījumā – ieelpas vai izelpas beigās tu atrodi sevi.
Nepieķeries vienam vai otram, pat ja liekas, ka esi atradis īsto. Jo tu mainies – un mainās arī tava elpa. Nemainās tikai tas, kas ir nemainīgs.
Neuzņemies lieku atbildību par to, kas tu neesi. Tā vietā paļaujies uz Klātbūtni, kas klusumā piepilda telpu starp tavu sirdi un zvaigznēm.
Autors: Gints Peleckis