Meditācija ir māksla paļauties uz nezināmo – spēja iziet ārpus sava prāta iezīmētajām robežām.
Bet kā lai apklusina prātu?
Mēs esam pieraduši lietas darīt ar sava prāta piepūli, tomēr meditācijas laikā šāda pieeja kļūst par traucēkli.
Mēģināt apklusināt prāta darbību ar prāta palīdzību ir tas pats, kas mēģināt notvert savu roku ar to pašu roku.
Nemēģini izolēt savu prātu meditācijas laikā.
Vienkārši pārcel apziņas punktu no galvas uz ķermeni – izmanto lēnu un mierīgu elpu, lai ievilktu prātu ķermeņa izjūtā un palēninātu prāta kustību.
Kad prāts darbojas un griežas pats ap sevi, tas tur elpu pie sevis – vēders ir ievilkts, pleci ir uzvilkti un elpa ir virspusēja.
Kad ar labestīgu attieksmi nolaižam apziņas centru dziļāk ķermenī, prāts atlaižas, elpa kļūst lēnāka un dziļāka, un mūsos pamazām parādās brīva telpa.
Kad prāta tvēriens ir kļuvis brīvāks, apziņa pamazām atgriežas garīgajā sirdī krūškurvja centrā – līdzīgi kā okeāns, kura viļņi vienmēr atgriežas atpakaļ.
Pārceļot elpu un elpas kontroli no prāta uz ķermeni, prāts atslābst un tava esība pamazām atgriežas garā.
Tev nevajag radīt klusumu savā prātā – vienkārši pārtrauc radīt troksni.
Tad klusums atklāsies pats.
Prāts pastāvīgi tērē enerģiju, lai uzturētu savas shēmas un ego varētu apliecināt savu eksistenci.
Tomēr tevī ir arī kāda dziļāka daļa, kura nevis prasa resursus uzturēšanai, bet gan pati ir avots tavai eksistencei un dzīvības spēkam.
Palēnini elpu, palēnini prāta darbību, un paļaujies uz šo dziļāko sevis daļu.
Nemēģini apturēt domas – tas būtu tas pats, kas mēģināt apturēt atbalsi alā.
Drīzāk pamodini ilgas pēc Bezgalības dziļāk savā sirdī, un ļauj lai prātā atbalsojas iekšējās Klātbūtnes klusums.
Lai ilgas kļūst par izsalkumu, lai izsalkums kļūst par slāpēm – tā lai tu vairs nevarētu veikt nevienu elpu bez savas dvēseles un Dieva Klātbūtnes.
Prāts kļūst kluss un skaidrs, kad tu iedod pamatu viņa eksistencei, un šis pamats ir dvēseles Klātbūtne sirds telpā.
Tikai neļauj savam prātam sevi apmānīt.
Prāta uzdevums ir tikai kļūt klusam.
Tas nav tavs mazais “es” kas liek tavai Patības Saulei spīdēt.
Tā ir Patības Saule, kas tevi piecēla un lika atvērt aizkarus.
Autors: Gints Peleckis