rāmi pulksteņa tikšķi
atbalsojas starp sienām

pasaules mērītājs – laiks
aizgūtnēm rēķina ēnas

rudens dzestrums dveš kūtri
dilstošā vakara rūtī

viss virmo un nozūd
atskaitot to,
ko patiesi jūti

&&&

nav vārdu dziedinošāku par tiem,

nav vārdu klusāku par tiem,

ko atnes miers

nav vārdu dzīvāku par tiem,

ko izdzied mīlestība

nav vārdu dāsnāku par tiem

ko dāvā pateicības prieks

nav vārdu dziedinošāku par tiem,

ko atnes piedošana

&&&

starp čaukstošām lapām
laika gliemezis lien

arī pulksteņi lēnāk iet –
rudens miers

Autors: Valdis Svirskis

“Es kāpt gribu kalnā visaugstākā,
Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā;
Lai putenis plosās, lai ziemelis elš:
Uz augšu, uz augšu tik ies manim ceļš!”

Vilis Plūdonis

Tie augstākie kalni nekur tālu nav jāmeklē.… Lasīt tālāk

Lielā mērā mūsu emocijas dzīvo vēderā, bet domas – galvā. Mierīgi apsēžoties un pavērojot sevi, var pamanīt, ka diezgan drīz prāts un domas sāk ritināties – te uz vienu, te otru pusi. Turklāt viena doma nebeidzamā plūsmā aizved līdz nākamai, – tā iekārtots, ka domas vērpjas caur dažādiem iespaidiem un asociācijām, kas ierakstītas smadzenēs.… Lasīt tālāk

Bieži vien pēc apsēšanās, lai meditētu, pirmais, kas uzpeld apziņā, ir dažādas lietas, ko ikdienā mēs neapzināmies. Dažādos veidos mēs noturam šīs lietas zem apziņas, jo parasti tās ir neērtas, nepatīkamas un mēs no tām labprātāk izvairītos.… Lasīt tālāk